Nedusmojies par to, ka tev neizdodas citus padarīt tādus, kādus tu viņus vēlies redzēt, jo tu taču arī pats sevi nespēj padarīt tādu, kādam tev gribētos būt.


Tik bieži es esmu centies pats saviem spēkiem sakārtot savas dzīves pagalmu… Bet drīz vien es noguru un padevos. Tikai tad, kad es pazemībā saucu pēc palī–dzības un ļāvu, lai Kungs Jēzus izravē nezāles, iztīra neauglīgos zarus un novāc gružus, tikai tad es atklāju kristīgas dzīves apslēpto skaistumu: dziļākas attie–cības ar Dārznieku; daudz lielāku mieru un rāmumu; asāku fokusu uz dzīves svarīgākajām lietām – lietām, kurām ir mūžīga vērtība.


Sirds, kas ir pilna ar cerību, ir daudz vērtīgāka par seifu, kas ir pilns ar zeltu. Kad tevi piepilda dievišķa cerība, tu spēj iedvesmot citus cilvēkus, tu spēj nesavtīgi kalpot, tu spēj mīlēt bez aprēķina. Lai mūsu lūgšana ir: “Kungs, piepildi mūs ar cerību un nojauc tās barjeras, kas mūs šķir no citiem. Palīdzi mums svētīgi izmantot to cerību, kuru Tu mums dāvini.”


Lai varētu piedāvāt mājvietu bezpajumtniekam Kristum, sāciet paši ar savām mājām. Veidojiet tās tādas, kur valdītu miers, laime un mīlestība, caur jūsu mīlestību pret katru ģimenes locekli un pret kaimiņiem.


Esi pacietīgs ar Dievu un ar sevi. Viens no dzīves viskaitinošākajiem apstākļiem mēdz būt tas, ka Dieva izpratne par laiku ir atšķirīga no mūsējās. Mēs bieži steidzamies, bet Dievs nekad nesteidzas. Tas nav nekāds brīnums, ja tevi kaitina tava lēnā izaugsme un niecīgais progress. Šādos brīžos atceries, ka Dievs nekad nesteidzas, bet vienmēr paspēj laikā. Viņš izmantos visu tavas dzīves garumu, lai tevi sagatavotu tavam uzdevumam mūžībā.
Bībelē ir daudz piemēru par to, kā Dievs lieto ļoti garus laika posmus, lai attīstītu cilvēku raksturus. Astoņdesmit gadus Viņš gatavoja Mozu. Pie tam, četrdesmit no šiem gadiem Mozum nācās pavadīt tuksnesī. 14 600 dienas Mozus gaidīja un brīnījās – “Vai beidzot IR pienācis īstais laiks vai nē?” Dievs turpināja sacīt: “Vēl ne.”
Kad Dievs vēlas izaudzēt sēni, Viņš to izdara vienā dienā, bet kad Viņam vajag izaudzēt ozolu, Viņš pie tā strādā vismaz simts gadus. Tāpat arī dvēseles var izaugt patiesi lielas un stipras tikai ejot cauri cīņām un vētrām, cauri ciešanu gadalaikiem.


Tu vari piemuļķot visus cilvēkus uz kādu noteiktu laiku, un daļu
no cilvēkiem uz visu laiku, bet tu nevari piemuļķot visus cilvēkus
uz visiem laikiem.


Ak, Dievs, Tu esi atradis mūs, nevis mēs Tevi. Brīžam mēs Tevi tik tikko saskatām: drūmās, pelēkās zemes miglas aptumšo Tavu godību. Bet citos – bagātāki svētītos brīžos Tu pacelies pār mūsu dvēselēm – un tad mēs pazīstam Tevi: gaismu visam, ko mēs saredzam; dzīvību visam, kas mūsos nav vēl miris; veselības un dziedināšanas nesēju, miera un patiesības atklājēju. Mēs nešaubāmies par šiem svētākajiem brīžiem, jo tajos Tu runā uz mums. Mēs priecājamies, ka Tu mūs esi radījis pēc savas līdzības. Tava mīlestība ir mūs garīgi dzemdinājusi un apveltījusi ar visu garīgo. Mūsu prāts, kura domas klejo līdz pat mūžībai; mūsu sirdsapziņa, kas liecina par Tavu mūžīgo taisnīgumu; mūsu jūtas, kas dara dzīvi saldu un ilgodamies tiecas pēc Tevis, – tas viss liecina, ka Tu mūs esi darījis par Tavas žēlastības bagātību mantiniekiem.


Dievs ir mani mīlējis līdz pat visa mana grēcīguma, visas manas paša gribas, visas manas cietpaurības, visas manas lepnības , visa mana egoisma dziļumiem. Un tagad viņš saka – “Mīliet viens otru kā Es jūs esmu mīlējis.” Man jāparāda savam tuvākajam tā pati mīlestība, kādu Dievs ir parādījis man.
Tā ir kristietība praktiskā darbībā.


Pašu ticību nav iespējams redzēt, bet gan tikai ticīgo pēdas dzīves ceļā. Arī mums aiz sevis ir jāatstāj ticības pēdas – lai citi varētu sekot. Pāvils teica: “Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum!” (1. Korintiešiem 11:1)


Domātājam ir lielāka vērtība nekā ārējās pasaules lietai, par ko viņš var domāt; redzētājs ir vērtīgāks nekā viss, ko viņš redz; un taisnība, draudzība, augstsirdība, drosme, gudrība, mīlestība – visas šīs personības izpausmes, ciktāl runājam par vērtību, ir vairāk vērtīgas nekā bezgalīgie zvaigžņu bari. Neviena zvaigzne nekad nav zinājusi, ka kāds viņu redzējis. Neviena zvaigzne nav jutusi Dieva roku pār sevi, ne arī izjutusi pateicību par savu radīšanu, uzturēšanu un visām saņemtajām svētībām. Kad astronoms aplūko zvaigžņotās debesis, vai gan Dievs nezina, tāpat kā mēs, ka cilvēks ar savu uztveres spēju, saprātu, gribu un raksturu ir daudz brīnišķīgāks nekā visas zvaigznes, ko viņš redz? Mēs tikpat labi varam noliegt Dieva eksistenci vispār, ja, pieņemot, ka Dievs eksistē, apgalvojam, ka Viņa mīlestība skatās uz lielumu un svaru un ir akla pret garīgām vērtībām. Iegūt visu pasauli un pazaudēt vienu dvēseli būtu tikpat neizdevīgs veikals Dievam, kā cilvēkam. Personība ir vienīgais dārgums pasaules visumā, kura vērtība nav aprēķināma. Ja Dievs ir, tad Viņš ir gādīgs Dievs; ja Viņš gādā, tad Viņš gādā par personību. “Jo Tā Kunga daļa ir viņa ļaudis.” (5. Mozus 32:9)