9.12.2003

AldisUdris

Ak, Dievs, Tu esi atradis mūs, nevis mēs Tevi. Brīžam mēs Tevi tik tikko saskatām: drūmās, pelēkās zemes miglas aptumšo Tavu godību. Bet citos – bagātāki svētītos brīžos Tu pacelies pār mūsu dvēselēm – un tad mēs pazīstam Tevi: gaismu visam, ko mēs saredzam; dzīvību visam, kas mūsos nav vēl miris; veselības un dziedināšanas nesēju, miera un patiesības atklājēju. Mēs nešaubāmies par šiem svētākajiem brīžiem, jo tajos Tu runā uz mums. Mēs priecājamies, ka Tu mūs esi radījis pēc savas līdzības. Tava mīlestība ir mūs garīgi dzemdinājusi un apveltījusi ar visu garīgo. Mūsu prāts, kura domas klejo līdz pat mūžībai; mūsu sirdsapziņa, kas liecina par Tavu mūžīgo taisnīgumu; mūsu jūtas, kas dara dzīvi saldu un ilgodamies tiecas pēc Tevis, – tas viss liecina, ka Tu mūs esi darījis par Tavas žēlastības bagātību mantiniekiem.