Kristus roka ir pietiekami stipra, lai saturētu kopā debesis,
un pietiekami maiga, lai noslaucītu mūsu asaras.

Pārliecībai nav nekādas vērtības, ja tā neteik pārvērsta uzvedībā.

Civilizācija ir aizskrējusi pa priekšu cilvēka dvēselei.
Tā ražo ātrāk nekā cilvēks spēj domāt un pateikties.

Jēzus nenāca, lai ciešanas izskaidrotu vai novērstu.
Viņš nāca, lai piepildītu tās ar Savu klātbūtni.

Līdzīgi kā vēršiem, kas velk savu jūgu ar lielām pūlēm un darbu, tomēr nevar nopelnīt neko vairāk kā vien savu dienišķo maizi un galu galā pēc ilgas kalpošanas tiek nokauti – klājas arī tiem, kuri grib tikt taisnoti ar bauslības darbiem.

Daudzas balsis pieprasa mūsu uzmanību. Viena balss saka: “Pierādi, ka tu esi krietns cilvēks”, cita – “Tev vajadzētu kaunēties par sevi”. Ir arī balss, kas saka: “Patiesībā tu nevienam neesi vajadzīgs”. Un tad vēl balss, kura teic: “Dari visu, lai citi tevi sauktu par veiksmīgu un stipru.” Taču starp visām šīm trokšņainajām balsīm ir kāda daudz klusāka, kas saka: “Tu esi Mans mīļotais bērns, Mana labvēlība dus pār tevi.” Šo balsi mums visvairāk nepieciešams dzirdēt. Tomēr, lai to dzirdētu, vajag pielikt zināmas pūles; mums vajadzīga vienatne, klusums un apņemšanās klausīties. Tieši to nozīmē lūgšana. Lūgt nozīmē klausīties balsī, kas sauc mūs par “Saviem mīļotajiem bērniem”.

Ja paši nerunāsim taisnību, tad nespēsim to sadzirdēt.

Bailes par savas eksistences bezvērtīgumu cilvēki mēģina pārvarēt, gribot paši pierādīt savu vērtīgumu – daudz strādājot, arvien vairāk sasniedzot, arī pārspīlēti precīzi veicot savus reliģiskos pienākumus. Gribas taču pierādīt pašam sev, citiem un arī Dievam savu vērtību. Cilvēkam gribas pievērst sev uzmanību, parādīt, ka viņu nevar neievērot. Cilvēks grib tik apzinīgi pildīt savus pienākumus pret Dievu, ka Dievam nekas cits neatliks kā šo cilvēku atalgot. Taču arī vislielākā godkāre nevar palīdzēt pārvarēt bailes no sava bezvērtīguma. Pavisam otrādi – jūtam, ka mūsu sasniegumi netuvina otram cilvēkam. Mēs tikai saspringstam un kļūstam krampjaini. Bailes no sava bezvērtīguma varam pārvarēt, tikai ticot, ka Dieva priekšā esam vērtīgi, pirms esam kaut ko sasnieguši, vērtīgi vienkārši tāpēc, ka esam; tik vērtīgi, ka Kristus ir nomiris par mums, ka Dievs par mums rūpējas, jā, pat mājo mūsos.

Draudzi veido cilvēki, kas dzīvo noteiktā pilsētā, lieto ēdienu, kurš pirkts vietējos veikalos un tirgus laukumos, strādā darba vietās, ko nodrošina kopējā ekonomika, un runā vienā valodā ar citiem apvidus iedzīvotājiem.
Tomēr draudzi veido arī kaut kas pavisam cits – kaut kas tāds, kas ir kultūras, dievbijības un politikas faktoru absolūti neietekmēts – Jēzus Kristus. Draudzi veido Dievs. Svētais Gars iedveš dzīvību nejaušā un haotiskā cilvēku kopā un rada Dieva tautu. Draudze pastāv vienīgi attiecībās ar Kristu.

Daudzi kļūdās, vēloties visās lietās precīzi izzināt, ko nozīmē dot visu Dievam.
Ir jāapzinās, ka nav iespējams pilnībā saprast, ko nozīmē dot visu. To mēs sapratīsim tikai pēc tiem gadiem, kurus būsim dzīvojuši kopā ar Kungu.
Mēs nezināsim, ko nozīmē dot visu līdz pat savai nāvei. Mums netiek atklāts
vienā dienā tas, kas ir mūsu kristīgā dzīve un kas mums personīgi ir Jēzus.
Tas atklājas visas dzīves gaitā.
To varētu salīdzināt ar laulībām. Laulību brīdī mēs dodam visu, bet, esot apprecējušies, līdz pat savai nāvei mēs īsti nesapratīsim, ko tas nozīmē. Dodot visu Dievam, galvenais ir to darīt vienreiz – mutiski; tu varbūt neko nejutīsi, nedz piedzīvosi pārmaiņu, bet Viņš tev pakāpeniski parādīs, ko tu ar šiem vārdiem esi izdarījis.