Bez ticības… nekas nav iespējams.
Ar ticību… nekas nav neiespējams.


Kas daudz ir ticis mīlēts, tas daudz var izturēt. Un vai vēl kāds ir vairāk mīlēts
par mani? Reiz saņemta mīlestība ir jādāvina tālāk, citādi tā pārvēršas indē, kas saēd glabātāja trauku.


Nav šaubu, ka ir tikai viens veids, kā sasniegt to, kas nevien ir grūts, bet gan pilnīgi pretējs cilvēka dabai: mīlēt tos, kas mūs nīst, atmaksāt viņu ļaunos darbus ar labu un viņu pārmetumus ar svētību. Tas iespējams tikai tad, ja mēs neuzlūkojam cilvēku ļaunos nodomus, bet gan Dieva līdzību viņos, kas mūsu acīs dzēš viņu grēkus un ar savu skaistumu un cēlumu aicina viņus mīlēt un pieņemt.


Lielas patiesības var tikai aizmirst, tās nevar sagrozīt.


Mūsu dzīves daudzās pretrunas – justies kā bezpajumtniekam savās mājās, garlaikoties aizņemtībā, šaubīties ticībā, justies vientuļam cilvēku pulkā – var mūs mulsināt, kaitināt, pat nomākt. Tās liek mums just, ka īsti nedzīvojam. Aiz ikvienām durvīm, kas atveras, ieraugām durvis, kas ir aizslēgtas.
Bet ir arī cita iespēja. Šīs pašas pretrunas var radīt saskari ar dziļākajām ilgām pēc visu vēlmju piepildījuma, kas ir visu mūsu vēlmju pamatā un ko var remdēt vienīgi Dievs. Šādi saprastas pretrunas rada berzi, kas var palīdzēt tuvoties Dievam.


Imanuels! Šis vārds ir pilnīgs evaņģēlijs. Ko pravietis neskaidrā atklāsmē skatīja un pareģoja, tas atklājās, kad Dieva vienpiedzimušais Dēls gulēja silītē. Un Viņš arī vēl šodien ir Imanuels – caur Savu Garu Viņš patiesi ir ar mums.


Dzīvība, patiesā īstā dzīvība ir tikai Dievā. Dievs ir dzīvība un dod dzīvību.
Lai mēs saņemtu dzīvību, tas varēja notikt tikai tā, ka Dievs deva mums Savu Dēlu. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība!


Lai arī aiz kādiem apsvērumiem Dievs nolēma radīt cilvēku tādu, kāds viņš ir –
vāju un nespējīgu, pakļautu ciešanām un nāvei, Viņa godīgums un drosme ir nenoliedzami. Savu spēli ar mums Viņš spēlē godīgi un pēc noteikumiem, ko pats radījis. Viņa prasības pret cilvēku un sevi pašu ir vienādas. Viņš ir pārdzīvojis to pašu, ko katrs cilvēks, – no ģimenes dzīves ikdienišķām nepatikšanām ar smagu darbu un naudas trūkumu līdz drausmīgākajām sāpēm, pazemojumam, izmisumam un nāvei. Būdams cilvēks, Viņš pilnīgi iejutās cilvēka lomā. Viņš dzima nabadzībā, mira pazemots un saskatīja tajā visā jēgu.


Es kādreiz domāju, ka man jāpazīst svarīgi cilvēki, lai kaut ko izmainītu;
tad es sastapu vienkāršus cilvēkus, kas bija izmainījuši visu.


Pārmaiņas rada cilvēki, kas meklē atbildību, nevis pieprasa autoritāti.