Nevis mīlestība pati mūsdienās tapusi bezvērtīga, bet gan cilvēks kļuvis mīlestības akls un kurls. Kā simfonija, kurlām ausīm spēlēta, nepazaudē savu vērtību, tāpat mīlestība nekā nezaudē no sava pirmspēka, ja to samaina ar seksuālo dziņu.

Sīkākais un dižākais brīnums risinās klusumā: klusi veras ziedu pumpurs, klusi pie debesīm staigā zvaigznes, klusi uzlec un noriet saule; nevienam nedzirdot, klusi, basām kājām, Dievs ienāk istabā un svētī laba darba darītājus.

Jo grūtāks darbs, jo ar lielāku prieku jāķeras pie tā. Prieks par veikto kliedē nogurumu.

Negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus. Pārmetumu krusa sakapā ābolus ābelē un čiekurus eglē. Ieklausies otra īpatnībās, bet neuzspied tam savējās.

Bez cerības ķiveres mums lemta nāve tāpat kā bez ticības bruņām. Ziedēt un augļus nest nav iespējams bez atsacīšanās.

Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā ar nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārīgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis.

Labā darba jēga ir tā, ka tam nav algas.

Kas daudz ir ticis mīlēts, tas daudz var izturēt. Un vai vēl kāds ir vairāk mīlēts par mani? Reiz saņemta mīlestība ir jādāvina tālāk, citādi tā pārvēršas indē, kas saēd glabātāja trauku.

Prieks ir izstarot un izdalīt. Izdalīt to, kas mums pieder, vienalga, vai tā būtu maize vai māja, doma vai sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem. Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas, savu sirdi paņēmis rokā, iziet ļaužu drūzmā, un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.

Tauta aug kā koks. Viņu var apcirpt. Zariem, resp., interesēm var piešķirt citu virzienu. Mainās valdnieki, mainās mērķi, bet tauta savā būtībā paliek tā pati – bērzu var apcirpt kā vītolu, bet tomēr tas vienmēr būs bērzs.