Kāpēc mūsu vājums baidās ticēt tam, kas reiz notiks: ka cilvēki dzīvos ar Dievu?
Tas, kas jau noticis, ir vēl daudz neticamāk: Dievs nomira cilvēku dēļ. Jo Kristus ir šis Vārds, kas bija iesākumā, Vārds, kas bija ar Dievu, Vārds, kas ir Dievs.
Dieva Vārds kļuva miesa un mājoja mūsu vidū.
Pašam sevī Kristum nebija iespējams nomirt mūsu dēļ – bez mirstīgās miesas, ko Viņš paņēma no mums. Paši sevī mēs nespējam dzīvot, bet Viņš sevī nespēja mirt. Un Kungs nodibināja šo brīnišķīgo apmaiņu – tajā, kas nāk no mums, Kristus mira; tajā, kas nāk no Viņa, mēs dzīvosim.
Tādēļ nevajag sarkt par mūsu Kunga nāvi! Tieši otrādi – tajā mums jābalsta visa uzticēšanās, tajā jārod visa sava godība.
Kristus mūs tik ļoti mīlēja, ka cieta grēcinieku dēļ. Viņš, kurš ir bez grēka, izcieta to, ko mēs grēku dēļ bijām pelnījuši.


Dieva griba nav maģisks sainis, kas auklā tiek nolaists no debesīm. Dieva griba drīzāk ir kā rullis, kurš katru dienu pamazām atritinās. Mums ir jāsaskata un jāizpilda Dieva griba savā ikdienas dzīvē. To nevar satvert kā saini reizi par visām reizēm. Tādēļ mūsu aicinājums nav sekošana kādam plānam, došanās uz kādu vietu vai kāda darba uzņemšanās, bet drīzāk sekošana Jēzum Kristum.


Tas, ka upe ir klusa, nenozīmē, ka krokodili ir devušies projām…


Arī šodien, kad Jēzus nāk pie savējiem, savējie Viņu nepazīst! Viņš nāk mūsu nabagu izmocītajos ķermeņos, Viņš nāk pat bagātajos, kuri smok paši savās bagātībās. Viņš nāk viņu siržu vientulībā, kad nav neviena, kas mīlētu viņus. Viņš nāk pie jums un pie manis, un bieži, ļoti bieži mēs paejam Viņam garām.


Kristietis atrod apmierinājumu turpat, kur viņš atrada glābšanu.


Vēstulē Efeziešiem 5:8 ir rakstīts par divām dažādām dabām un to maiņu pestīšanas brīdī: “Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni.” Tur nav teikts, ka tu biji tumsā; tur ir teikts, ka tu pats biji tumsa! Tumsa bija tava daba, tava nekristieša būtība. Tur arī nav teikts, ka tagad tu atrodies gaismā; tur ir teikts, ka tu esi gaisma. Dievs pārmainīja tavu dabu no tumsas uz gaismu.
Kādēļ tev ir nepieciešama Kristus daba? Lai tu varētu būt līdzīgs Kristum, nevis lai atdarinātu Viņu. Dievs mums nav devis spēku Viņu atdarināt. Viņš mūs ir darījis par Kristus dabas dalībniekiem, lai mēs reāli būtu kā Viņš. Cilvēks nekļūst par kristieti tādēļ, ka rīkojas kā tāds. Mūsu attiecības ar Dievu neveido mūsu sasniegumi. Viņš nesaka: “Te ir Mani standarti, tagad dzīvo pēc tiem.” Dievs zina, ka tu nespēj atrisināt vecās, grēcīgās būtības problēmu, vienkārši uzlabojot savu uzvedību. Viņam bija jāizmaina tava daba, jāiedod tev pilnīgi jauna būtība – Kristus dzīvība, lai Viņa žēlastībā tu spētu sasniegt Viņa standartus.
Jēzum interesē vienīgi jaunu personu radīšana, darbs vispirms no iekšienes, iedvešot pilnīgi jaunu dabu un būtību. Tikai pēc tam, kad Viņš ir izmainījis tavu identitāti un darījis tevi par Savas dabas dalībnieku, tu spēj mainīt savu uzvedību.


Kā tu vari zināt, ka Dievs ir tavas dzīves centrā? Kad Dievs ir centrā, tu Viņu slavē un pielūdz. Kad Dievs nav centrā, tu raizējies. Raizes ir signāls, kas brīdina: Dievs ir nostumts malā. Tajā brīdī, kad tu Viņu atkal noliksi centrā, tevī ienāks miers.


Piedošana neienāk dvēselē viena pati; citiem vārdiem sakot, Kristus neienāk mūsu dvēselē tikai ar piedošanu vien! Piedošana ir tā, kas atver durvis, un Viņš ienāk ar dzīvību, spēku un prieku.


Atstāj savā pagalmā pietiekami lielu vietu kapsētai,
kur apglabāt savu draugu kļūdas.


Pārāk daudz cilvēku vēlas SPĪDĒT priekš Jēzus
un nevis DEGT priekš Viņa.