Kad lūdzam Dievu, mēs uzrunājam Visaugstāko – Viņa godībā un diženumā. Ja Dievs gribētu dot mums tikai sīkas un nenozīmīgas lietas, Viņš nebūtu devis tik cēlu un brīnišķīgu lūgšanas formu un veidu, kā pavēlēdams sacīt: “Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība.” Te viņš mums sniedz un dāvā lielus dārgumus un viscēlākās dāvanas Debesīs un virs zemes; Viņš grib, lai tu tās lūdz un gaidi no Viņa. Katrā lūgumā, kuru lūgšanā “Mūsu Tēvs” sakām: svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek, mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien – ir ietvertas gan debesis, gan zeme un viss, kas vien tajās atrodams. Jo – ko tas nozīmē, ka Viņa vārds top svētīts, Viņa valstība nāk un Viņa prāts notiek? Tas nozīmē tieši tik daudz, lai ar šo lūgšanu būtu sakauti visi velni un uzveikta visa ļaunā pasaule.

Tas, kurš tiecas izvairīties no paklausības, izvairās arī no žēlastības.

Ak, Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies par ēdienu un atceramies tos, kuri cieš badu. Mēs Tev pateicamies par veselību un pieminam neveselos. Mes Tev pateicamies par draugiem un atminamies par vientuļajiem. Mēs Tev pateicamies par brīvību un atceramies nebrīvos. Kaut tas viss mūs mudinātu kalpot un kaut Tavas dāvanas mēs spētu lietot citiem par labu.

Ko lielu mēs darām, ja par visiem labumiem slavējam Dievu, jo nekas ļauns mūs neapgrūtina? Bet brīnišķīgi ir tas, ja par sāpēm, par grūtībām tu spēj slavēt Dieva spriedumu un ja trūkums tev neliek sacelties un netraucē slavēt Dieva taisnīgumu.

Ir cilvēki, kam mēs kalpojam, un ir cilvēki, ar kuriem mēs kopā kalpojam. Jebkurā situācijā mums ir jāatceras, ka kalpošana Kristus miesā nav līdzīga piramīdai, kurā tie, kas zina visvairāk un izklausās “viskristīgāk”, atrodas spicē, kamēr pārējie cenšas tikt uz augšu, jo gaiss ir vienīgi pašā virsotnē. Drīzāk mēs kalpojam horizontāli, pilnā apziņā, ka mums ir tikai tas, kas ir katram jaunam kristietim.

Aiz maizes klaipa ir balti milti, un aiz miltiem – dzirnavas, un aiz dzirnavām – graudi un lietus, un saule, un Debesu Tēva griba.

Pēc trīssimt miljoniem gadu vienīgais apstāklis, kam būs nozīme, būs tas, vai tu atradīsies Debesīs vai ellē.

Ja vienu dienu pamostoties es atklātu, ka esmu ateists un ka mana ticība Dievam ir pilnīgi izgaisusi, tad, man liekas, vairāk par visu citu man pietrūktu tas, ka man nebūtu kam pateikties.
Man pat ir grūti iedomāties, kā tas būtu, ja es nekad, nekad pēkšņa prieka un negaidītas laimes brīdī, vai izglābjoties no lielas nelaimes, nevarētu teikt: “Ak, Kungs, Tu esi labs pret mani!”

Katras dvēseles pirmais pienākums ir nevis atrast brīvību, bet gan savu Saimnieku.

Kungs, mūsu Dievs, bija pazemīgs, nokāpdams pie mūsu augstprātības.