Neviena no brīvībām, ko cilvēks var baudīt, nespēj līdzināties tai, ko dod pilnīga svabadība no parāda.


Dievišķais Kungs, dari tā, lai mana vēlme būtu nevis saņemt mierinājumu, bet gan mierināt, nevis tikt saprastam, bet saprast, nevis tikt mīlētam, bet mīlēt, jo iegūstam mēs dodot, žēlojot tiekam apžēloti un mirstot dzimstam mūžīgajai Gaismai.


Kur dvēselei vairs nav lūgšanas kāpņu augšup, tur tā arī nespēj noliekties lejup mīlestībā pret citiem.


Būt pārliecinātam, ka tev ir taisnība – tas nav fanātisms.
Fanātisms ir nespēja pieļaut domu, ka tu varētu būt kļūdījies.


Dieva žēlastības evaņģēlijs pamodina cilvēka dvēseles apslēptās ilgas, kā arī līdzvērtīgas intensitātes kurnēšanu, jo patiesība, ko tas atklāj, nav patīkama un viegli uztverama. Cilvēkos ir noteikts lepnības daudzums, kas tiem liek dot un dot, bet, lai nāktu un pieņemtu cita dotu dāvanu, – tas ir pavisam kas cits. Es atdošu savu dzīvi cīņai, es veltīšu savu dzīvi kalpošanai – es darīšu visu ko. Bet nepazemini mani līdz tādam grēcinieku līmenim, kas nolemti ellei, un nesaki man, ka viss, kas man jādara, ir caur Jēzu Kristu pieņemt glābšanas dāvanu.


Būdams tēvs vai māte, tu vari visu izdarīt pareizi, bet ja tu nebūsi sācis ar mīlestību uz Dievu, tu piedzīvosi neveiksmi.


Būt gandrīz izglābtam nozīmē būt pilnīgi pazudušam.


Daudzi bagāti cilvēki nav nekas vairāk kā apkopēji savos īpašumos.


Vainu nenomazgā laiks, bet gan grēknožēla un Kristus asinis.


Cilvēki pieprasa runas brīvību kā atlīdzību par domāšanas brīvību, kuru viņiem reti nākas pielietot.