Sektantisms ir ierobežošana. Kāda atsevišķa patiesība no Rakstiem, kāda dievišķās atklāsmes daļa tiek saprasta, sirds tai atsaucas un to pieņem. Kad šī patiesība tiek padziļināti pētīta, interpretēta un aizstāvēta, tās spēks un skaistums aizvien vairāk iespaido tos, kas tai pieķērušies. Patiesības otra puse vai cita atklāsmes daļa, kas arī ir atrodama Rakstos, šķiet, kļūst vājāka un, iespējams, pat sāk likties, ka tā ir pretrunā ar šo “īsto” patiesību, kas tagad atrasta par tik svarīgu. Greizsirdīgās bailēs par doktrīnu, kura ir tikusi pieņemta un mācīta, līdzsvarojošā patiesība tiek minimizēta, apstrīdēta un iespējams pat noliegta.
Tā, balstoties uz kādu atklāsmes daļu, uz daļu no Dieva Vārda, tiek dibināta sekta, kas ir laba tajā ziņā, ka sludina un praktizē dievišķo patiesību, bet kas ir ierobežota un nelīdzsvarota tādēļ, ka neredz visu patiesību un nepieņem Rakstus to kopumā. Tās locekļiem ne tikai tiek atņemts pilns Rakstu pielietojums, bet viņi arī tiek atšķirti no saudraudzības ar daudziem citiem ticīgajiem, kuri ir mazāk ierobežoti vai ir ierobežoti citā virzienā.


Kāpēc mēs tik negribīgi uzticamies bezgalīgam Dievam?


Atņemiet cilvēcei ticību un tās vēsture
būs tikpat bagāta kā baram aitu.


Daudzi cilvēki savu dzīvi velta tam, lai atstātu paliekošu mantojumu.
Viņi vēlas, lai viņus atceras tad, kad viņu vairs nebūs. Tomēr nozīme
jau nav tam, ko par tevi saka citi, bet gan tam, ko par tevi saka Dievs.
Cilvēki nesaprot, ka visi sasniegumi un rekordi agri vai vēlu tiek pārspēti,
reputācija izbalē un apbalvojumi tiek aizmirsti.


Ja Dieva žēlastība ir tik liela, ka Viņš var mūs vadīt uz glābšanu
arī pats paliekot apslēpts, kādu gan gaismas spožumu mēs
varam sagaidīt no brīža, kad Viņš sevi atklās!


Vislielākās lietas ir visvieglāk paveikt,
jo tajās nav konkurentu.


Demokrātija ir process, kurā tauta realizē savu brīvību
izvēlēties cilvēku, kurš būs pie visa vainīgs.


Piemērs nav galvenais veids kā ietekmēt citus – tas ir vienīgais veids.


Lai pastāstītu patiesību, ir nepieciešami divi cilvēki –
viens, kas runā, un otrs, kurš klausās.


Ja evaņģēlijs netiek sludināts ar mūsdienīgu nozīmīgumu,
tas netiek sludināts vispār.