Delfīni var dzīvot ļoti dziļi ūdenī, jo viņi regulāri paceļas līdz ūdens virsmai un ieelpo gaisu, kas uztur viņu spēkus. Arī mums ar lūgšanu palīdzību ir nepieciešams iesniegties garīgajā pasaulē. Lūgt nozīmē ieelpot dzīvību dodošo Dieva Garu, kas dod mums dzīvību un mieru, pat atrodoties šajā pasaulē.
Jaundzimušam bērnam nav nepieciešams mācīt ēst, viņš instinktīvi vēršas pie savas mātes krūts, lai saņemtu barību. Tomēr, kaut arī māte bērnam neliedz nevienu labu dāvanu, bērns nevar saņemt mātes pienu nepiepūloties. Tā arī mēs tiekam pienesti pie Dieva krūts, bet mums ir jāvēršas pie Dieva lūgšanā, lai iegūtu garīgo pienu, kas uztur mūsu dvēseles.


Jēzus piedzimšana ir Bībeles saullēkts.


Es nenoraidu Jēzu dēļ tā, ko izdarīja Jūdass. Tāpat es nenoraidu
Jēzu dēļ tā, ko dara draudzes vai kristieši.


Atkal un atkal es saviem studentiem gan Eiropā, gan Amerikā piekodinu: “Necentieties gūt panākumus! Jo vairāk jūs koncentrēsieties uz panākumiem un padarīsiet tos par savu mērķi, jo vairāk tie no jums bēgs. Pēc panākumiem, tāpat kā pēc laimes, nav iespējams dzīties. Panākumi rodas – tie rodas kā iepriekš neplānots blakusprodukts tam, ka jūs sevi veltat kaut kam lielākam nekā jūs pats.”


Pienākumi un rūpes drūzmējas ap mums jau tajā brīdī, kad mēs no rīta pieceļamies – ja vien tās nav jau paspējušas iztraucēt mūsu naktsmieru. Kā to visu iespējams paveikt vienā dienā? Kad man būs laiks tam, kad šim? Kā tas viss atrisināsies? Šādu bažu pārņemti, mēs tiekam kārdināti steigties un skriet. Tāpēc mums ir jāsaņem groži savās rokās un no jauna sev jāatgādina: “Atdod savus plānus, palaid tos vaļā. Katra tava rīta pirmā stunda pieder Dievam. Ķeries pie tiem darbiem, kurus Viņš tev uztic, un Viņš tev dos spēku tos paveikt.”


Pēc ilgām mokām un sāpēm es beidzot izniru no izmisuma jūras, kurā es tikko kā nebiju noslīkusi, un kura bija pārāk smaga un bieza, lai es tajā spētu kustēties vai elpot. Tas, kas mani galu galā piecēla, bija pēkšņā atskārsme, ka mans izmisums un manas personīgās jūtas patiesībā ir pilnīgi nenozīmīgas, un tām nav nekāda svara. Vissvarīgākais fakts ir Dievs, un mans virzošais spēks ir Kristus. Pirms tam es visu laiku biju vāļājusies sava egoisma un grēka postā. Tad es lūdzu pēc spēka un piedošanas, un gaiss sāka kļūt skaidrāks. Un es atkal varēju kustēties un darboties, bet vairs ne savā spēkā.


Neviens cilvēks nevēlas, ka kāds aizskar viņa brūces. Tāpat arī sabiedrība,
kurai ir daudzas brūces un pušumi, protestēs un rauks pieri, ja kādam būs
drosme pieskarties un sacīt: “Tev šī lieta ir jāārstē. Tev ir jātiek no tās vaļā.”


Drosme ir lipīga. Kad drosmīgs cilvēks apliecina savu nostāju,
arī apkārtējo mugurkauli bieži vien kļūst stīvāki.


Ja tu skaties uz pasauli, tu būsi satraukts. Ja tu skaties
uz sevi, tu būsi nomākts. Ja tu skaties uz Kristu, tu būsi mierīgs!


Kad tu par kādu cilvēku vai situāciju saki, ka tā ir bezcerīga,
tu aizcērt durvis Dievam acu priekšā.