Es izvēlos prieku… Es aicināšu Dievu, lai Viņš kļūst arī par manu
apstākļu Dievu. Es atraidīšu kārdinājumu kļūt ciniskam… slinkā domātāja
darbarīku. Es visus cilvēkus uztveršu kā Dieva radītas būtnes. Visās
problēmās es centīšos saskatīt iespēju ieraudzīt Dievu.
Es izvēlos prieku… Es aicināšu Dievu, lai Viņš kļūst arī par manu
apstākļu Dievu. Es atraidīšu kārdinājumu kļūt ciniskam… slinkā domātāja
darbarīku. Es visus cilvēkus uztveršu kā Dieva radītas būtnes. Visās
problēmās es centīšos saskatīt iespēju ieraudzīt Dievu.
Cik daudz neveiksmju tu esi gatavs panest Dieva dēļ? Kam būtu jānotiek,
lai tu pārtrauktu kalpot Tam Kungam?
Cik daudz neveiksmju tu esi gatavs panest Dieva dēļ? Kam būtu jānotiek,
lai tu pārtrauktu kalpot Tam Kungam?
Ak Dievs, piedod mūsu lūgšanu nabadzību un maziskumu. Neklausies tik
daudz uz mūsu vārdiem, kā uz mūsu siržu ilgām. Cauri mūsu lūgumiem
sadzirdi mūsu vajadzības.
Ak Dievs, piedod mūsu lūgšanu nabadzību un maziskumu. Neklausies tik
daudz uz mūsu vārdiem, kā uz mūsu siržu ilgām. Cauri mūsu lūgumiem
sadzirdi mūsu vajadzības.
Prieks nav ciešanu prombūtne. Prieks ir Dieva klātbūtne.
Prieks nav ciešanu prombūtne. Prieks ir Dieva klātbūtne.
Ak Kungs, kļūsti par mūsu kaislību valdnieku
un par mūsu vēlmju radītāju.
Ak Kungs, kļūsti par mūsu kaislību valdnieku
un par mūsu vēlmju radītāju.
Tas patiesībā ir nožēlojami – padoties Dievam tikai tad, kad mūsu kuģis jau grimst; tas ir nožēlojami – vienmēr nākt pie Viņa kā pie pēdējās iespējas, piedāvāt Viņam “sevi visu” tad, kad to vairs nav vērts paturēt. Ja Dievs būtu lepns, diez vai Viņš mūs uz šādiem nosacījumiem pieņemtu.
Tas patiesībā ir nožēlojami – padoties Dievam tikai tad, kad mūsu kuģis jau grimst; tas ir nožēlojami – vienmēr nākt pie Viņa kā pie pēdējās iespējas, piedāvāt Viņam “sevi visu” tad, kad to vairs nav vērts paturēt. Ja Dievs būtu lepns, diez vai Viņš mūs uz šādiem nosacījumiem pieņemtu.
Piedot nozīmē atsacīties no tiesībām sāpināt otru
par to, ka viņš ir sāpinājis tevi.
Piedot nozīmē atsacīties no tiesībām sāpināt otru
par to, ka viņš ir sāpinājis tevi.
Jebkurš cilvēks jūtas labsirdīgs un labvēlīgs, ja
attiecīgajā brīdī nekas viņu nekaitina.
Jebkurš cilvēks jūtas labsirdīgs un labvēlīgs, ja
attiecīgajā brīdī nekas viņu nekaitina.
Tas nav veiksmīgs salīdzinājums – sacīt, ka Dievs pasviež glābšanas riņķi grimstošam cilvēkam. Nē, Viņš nonirst līdz pašam jūras dibenam, izvelk mirušu ķermeni no ūdens dzīlēm, novieto to uz sauszemes, iedveš tajā dzīvības elpu un padara to atkal dzīvu.
Tas nav veiksmīgs salīdzinājums – sacīt, ka Dievs pasviež glābšanas riņķi grimstošam cilvēkam. Nē, Viņš nonirst līdz pašam jūras dibenam, izvelk mirušu ķermeni no ūdens dzīlēm, novieto to uz sauszemes, iedveš tajā dzīvības elpu un padara to atkal dzīvu.
Kristiešiem savās attiecībās vajadzētu būt viscilvēcīgākajiem ļaudīm, kādus vien pasaule spēj ieraudzīt. Kas gan vēl labāk spētu runāt par Dievu šajā necilvēcīguma un bezpersoniskuma laikmetā? Kad cilvēki skatās uz mums, viņu reakcijai vajadzētu būt: “Skat, šie ir cilvēcīgi ļaudis” – cilvēcīgi tādēļ, ka mēs zinām, ka esam atšķirīgi no dzīvniekiem, augiem un mašīnām. Ja viņi, skatoties uz mums, nevar sacīt: “Šie ir īsti cilvēki”, ne ar ko citu nebūs līdzēts.
Bieži notiek tā, ka jauni cilvēki kļūst par kristiešiem un tad draudzes rindās lūko atrast kādus īstus, reālus cilvēkus, bet šie meklējumi nesekmējas. Pārāk bieži kristieši ir tikai papīra cilvēki. Ja mēs šīs lietas nesludināsim un nerunāsim par tām viens ar otru, mēs nevaram sagaidīt, ka kristieši rīkosies atbilstoši. Tas vienmēr ir bijis svarīgi, bet tas ir vēl svarīgāk tagad, jo mēs dzīvojam pasaulē, kurā personība aizvien vairāk tiek noārdīta. Ja mēs, kas esam kļuvuši par Dieva bērniem, neparādam, ka Viņš ir personisks mūsu dzīvēs, tad mēs patiesībā noliedzam Viņa eksistenci, un Viņš nespēj neskumt.
Kristiešiem savās attiecībās vajadzētu būt viscilvēcīgākajiem ļaudīm, kādus vien pasaule spēj ieraudzīt. Kas gan vēl labāk spētu runāt par Dievu šajā necilvēcīguma un bezpersoniskuma laikmetā? Kad cilvēki skatās uz mums, viņu reakcijai vajadzētu būt: “Skat, šie ir cilvēcīgi ļaudis” – cilvēcīgi tādēļ, ka mēs zinām, ka esam atšķirīgi no dzīvniekiem, augiem un mašīnām. Ja viņi, skatoties uz mums, nevar sacīt: “Šie ir īsti cilvēki”, ne ar ko citu nebūs līdzēts.
Bieži notiek tā, ka jauni cilvēki kļūst par kristiešiem un tad draudzes rindās lūko atrast kādus īstus, reālus cilvēkus, bet šie meklējumi nesekmējas. Pārāk bieži kristieši ir tikai papīra cilvēki. Ja mēs šīs lietas nesludināsim un nerunāsim par tām viens ar otru, mēs nevaram sagaidīt, ka kristieši rīkosies atbilstoši. Tas vienmēr ir bijis svarīgi, bet tas ir vēl svarīgāk tagad, jo mēs dzīvojam pasaulē, kurā personība aizvien vairāk tiek noārdīta. Ja mēs, kas esam kļuvuši par Dieva bērniem, neparādam, ka Viņš ir personisks mūsu dzīvēs, tad mēs patiesībā noliedzam Viņa eksistenci, un Viņš nespēj neskumt.