Ja Jēzus mums pavēlētu darīt lietas, ko pats nespētu novest līdz galam, Viņš būtu melis. Un ja mēs savu nespēju padarām par klupšanas akmeni vai par šķērsli paklausībai, tas nozīmē, ka Dievam stāstam, ka tur ir kaut kas, ko Viņš nav vēlējies ievērot. Katrs mūsu pašpaļāvības elements ir caur Dieva spēku jāpazudina uz nāvi. Tas mirklis, kad mēs atzīsim sevis paša pilnīgu nespēku un atkarību vienīgi no Viņa, būs brīdis, kad Dieva Gars parādīs savu spēku.

Ir tik ļoti svarīgi uzvarēt cīņā pret visu nebūtisko, nesvarīgo, sīko, nenozīmīgo – neļaut, ka nenozīmīgas lietas dominē pār mūsu dzīvi.
Gadījās, ka kādam vīrietim laimējās izglābties lidmašīnas katastrofā, kurā ļoti daudzi aizgāja bojā. Rezultātā viņš klīda viens pats starp mirušo cilvēku ķermeņiem, meklēdams savu ceļasomu! Ļoti daudzi kristieši uzvedas līdzīgi, klaiņodami pa mirstošo pasauli un meklēdami nebūtiskus sīkumus. Vai gan šodien nav pienācis īstais laiks Baznīcai dalīties uzvarā pār nebūtisko ar tiem ļaudīm, kuriem tas ir nepieciešams? Kristīgo ģimeni aptver naidīga kultūra, bezdievīgs, apžilbinošs dzīvesveids un kārdinājumi, orientēti ikviena ģimenes locekļa gaumei. Un tomēr viss nosauktais tikpat kā netiek ievērots. Katastrofas notikuma vietā mēs meklējam savu ceļasomu, kura satur vēlēšanos, lai dzīvesbiedrs atzīst, ka ir mūs nepatiesi apvainojis, dusmas uz tiem, kuri mums nepiekrīt, neapmierinātība ar tiem, kuri nav pietiekami novērtējuši mums nodarītās pārestības, cīniņi nelaikā pasprukušo vārdu dēļ un apvainojumi, domāti tiem, kuri nav pietiekamā mērā novērtējuši mūsu pūliņus.

Vai es veltu Dievam pietiekami daudz laika? Kā mans laika sadalījums šodien ietekmēs manu laika sadalījumu mūžībā?

Mūsu talanti ir Dieva dāvana mums. Tas, ko mēs darām ar saviem talantiem, ir mūsu dāvana Dievam.

Gandrīz visu lūdzēju problēma ir tā, ka viņi pasaka “Āmen” pirms vēl Dievs ir spējis bilst kaut vārdu. Klausīties Dievā ir daudz svarīgāk nekā līdzdalīt Viņam savas idejas.

Dievs mūs redz vissīkākajās detaļās. Viņa skatam nepaslīd garām neviens mūsu sliktais darbs, neviena mūsu ļaunā doma. Taču, kad Dievs uz mums skatās, tad tas nav viss, ko Viņš redz. Viņa skats pavisam skaidri redz arī to, kādiem mums paredzēts būun kādi mēs reiz arī būsim.

Man nav zināms neviens cits faktors, kas var radikāli izmainīt pieauguša cilvēka raksturu, kā vien attiecības ar Jēzu Kristu.

Visdaiļrunīgāko un visskaistāko lūgšanu izsaka rokas, kas ir gatavas dziedēt un svētīt. Visaugstākā pielūgsmes forma ir nesavtīga kristīga kalpošana. Visaug–stāko slavu rada to soļu skaņa, kas dodas uzmeklēt pazudušos un bezspēcīgos.

Dievs nekaunējās darīt cilvēka darbu… Viņš ienāca pasaulē kā tāds, kam pašam jānopelna sev iztika. Jēzus bija galdnieks no Nācaretes. Mēs nekad nespēsim pilnībā izprast to brīnumu, ka Dievam ir absolūti pazīstamas mūsu ikdienas problēmas – gan skolā, gan ģimenē, gan darbā. Viņš zina, ko tas nozīmē saskarties ar nelaipniem pircējiem. Ar klientiem, kas nemaksā savus rēķinus. Viņš pazīst situācijas, kad izdevumus ir grūti nosegt ar ieņēmumiem. Jēzus arī zina, ko nozīmē dzīve lielā ģimenē, pavisam vienkāršā mājā. Jēzus pazīst ikvienu problēmu, ar kuru mums nākas ikdienā sastapties.

Kāda ir drauga pazīme? Vai tā izpaužas apstāklī, ka viņš tev atklāj savus apslēptākos noskumšanas iemeslus? Nē, tieši otrādi, draugs tev atklāj savus apslēptākos prieka avotus. Daudzi cilvēki tev centīsies uzticēt viņu apslēptās bēdas, bet tuvības galējā pazīme ir tā, ka viņi dalīsies ar tevi savos apslēptajos priekos. Vai mēs jebkad esam atļāvuši Dievam mums pastāstīkas Viņa sirdi dara priecīgu? Vai arī mēs nepārtraukti Dievam klāstam savus noslēpumus, neatstājot ne mazāko iespēju Viņam pastāstīt mums savējos?