Cilvēka daba ir kā kūts, kurā dzīvo aizspriedumu ēzelis un kaislību vērsis – dzīvnieki, kuri aizņem daudz vietas un kurus, es pieņemu, mēs visi paklusām barojam. Un tieši starp viņiem, izspiežot viņus ārā, ir jāpiedzimst Kristum un jātiek guldītam viņu silē. Un viņi būs pirmie, kas kritīs ceļos Viņa priekšā.


Dievs neaicina kvalificētos, Viņš kvalificē aicinātos.


Dievs ir. Dievs ir labs. Dievs ir labs tagad.


Dzerot ūdeni, neaizmirsti tos, kuri izraka aku.


Mana atmiņa ir gandrīz zudusi, bet divas lietas es atceros: to, ka es esmu liels grēcinieks un ka Kristus ir liels Glābējs.


Dievs dod tur, kur Viņš atrod tukšas rokas.


Notici Dieva tūlītējai piedošanai. Cik ilgs laiks tev ir nepieciešams, lai piedotu savam bērnam? Piedodot, laiks netiek ņemts vērā. Novēršanās, kas ilgusi veselu mūžu, var tikt piedota vienā acumirklī.


Mēs tik ļoti bīstamies cilvēkus, jo mēs tik maz bīstamies Dievu. Viens izslēdz otru.


Mums katram piemīt postoša tieksme aizmirst, ko Dievs mūsu labā ir darījis. Kādu brīdi mēs dzīvojam pazemībā. Bet tad, ja nesargājam savu sirdi un prātu, mēs sākam domāt, ka Dievs pret mums ir tik labs tādēļ, ka mēs kaut ko esam izdarījuši pareizi.


Kad biju maza, es vienmēr domāju, ka pieaugušajiem ir kāda īpaša instrumentu lāde, pilna ar spīdīgiem darbarīkiem: gudrības āmuru, saprašanas zāģi, pacietības smilšpapīru. Bet kad es izaugu, es sapratu, ka darbarīki, kuri mums tiek piešķirti, bieži vien ir aprūsējuši un saliekti – draudzība, lūgšana, sirdsapziņa, godīgums – un dzīve mums saka: ar šiem tev ir jāpietiek, dari ar tiem vislabāko, ko spēj. Un lielākoties, par spīti visam, ar tiem tiešām ir diezgan.