Mums vai nu jāiemācās dzīvot kopā kā brāļiem,
vai arī jāiznīkst kopā kā muļķiem.
Mums vai nu jāiemācās dzīvot kopā kā brāļiem,
vai arī jāiznīkst kopā kā muļķiem.
Ja es nevēlos neko vairāk kā tīru ūdeni, tad nav nekādas atšķirības, vai tas man tiek pasniegts zelta glāzē vai visvienkāršākajā stikla traukā. Ko gan maina tas, vai Dieva griba man tiek atklāta pārbaudījumos vai gluži otrādi – priekos, jo es taču meklēju tikai Dieva gribu un neko vairāk?
Ja es nevēlos neko vairāk kā tīru ūdeni, tad nav nekādas atšķirības, vai tas man tiek pasniegts zelta glāzē vai visvienkāršākajā stikla traukā. Ko gan maina tas, vai Dieva griba man tiek atklāta pārbaudījumos vai gluži otrādi – priekos, jo es taču meklēju tikai Dieva gribu un neko vairāk?
Mums nekad nevajadzētu censties panest vairāk kā viena veida klapatas vienlaicīgi. Daži cilvēki nes trīs veidu klapatas uzreiz – visas tās, kuras viņiem reiz ir bijušas; tās, kuras viņiem ir tagad; un tās, kuras viņi sagaida no nākotnes.
Mums nekad nevajadzētu censties panest vairāk kā viena veida klapatas vienlaicīgi. Daži cilvēki nes trīs veidu klapatas uzreiz – visas tās, kuras viņiem reiz ir bijušas; tās, kuras viņiem ir tagad; un tās, kuras viņi sagaida no nākotnes.
Dieva mīlestība vienmēr ir pārdabiska, tā vienmēr ir brīnums. Tā vienmēr ir lieta, kuru esam pelnījuši VISMAZĀK.
Dieva mīlestība vienmēr ir pārdabiska, tā vienmēr ir brīnums. Tā vienmēr ir lieta, kuru esam pelnījuši VISMAZĀK.
Neļauj kalendāram sevi piemuļķot. Gadā ir tikai tik daudz dienu, cik tu izlieto. Kāds gada laikā izlieto tikai vienu nedēļu, kamēr citam izdodas vienā nedēļā ietilpināt vesela gada vērtību.
Neļauj kalendāram sevi piemuļķot. Gadā ir tikai tik daudz dienu, cik tu izlieto. Kāds gada laikā izlieto tikai vienu nedēļu, kamēr citam izdodas vienā nedēļā ietilpināt vesela gada vērtību.
Tas, ka Dievs ir nolicis jūsu ceļā noteiktu dvēseli, ir zīme, ka Dievs grib, lai jūs kaut ko darītu šīs dvēseles labā. Tā nav nejaušība, tas ir Dieva paredzēts. Palīdzēt šai dvēselei ir jūsu sirdsapziņas lieta.
Tas, ka Dievs ir nolicis jūsu ceļā noteiktu dvēseli, ir zīme, ka Dievs grib, lai jūs kaut ko darītu šīs dvēseles labā. Tā nav nejaušība, tas ir Dieva paredzēts. Palīdzēt šai dvēselei ir jūsu sirdsapziņas lieta.
Problēma nav draugu trūkums, problēma ir draudzības trūkums.
Problēma nav draugu trūkums, problēma ir draudzības trūkums.
Nekas nav mazs, ja to pieņem Dievs.
Nekas nav mazs, ja to pieņem Dievs.
Pirmo jautājumu, kuru Tev [Jēzum] uzdeva tuksnesī, Tu noraidīji. Tu to noraidīji brīvības vārdā, brīvības, kuru Tu cēli par visu augstāk. Un taisni šai jautājumā slēpās šīs pasaules lielais noslēpums. Pieņēmis “maizi”, Tu atbildētu vispārējām un mūžīgajām cilvēces skumjām, kā katrai būtnei par sevi, tā visai cilvēcei kopā: “Kā priekšā locīt ceļus?”
Nav cilvēkam nemitīgāku un mūžīgāku rūpju, kā tad, kad viņš kļuvis brīvs, pēc iespējas ātrāk atrast to, kura priekšā locīt ceļus. Bet cilvēks grib locīties tā priekšā, kas ir neapstrīdams, tik neapstrīdams, ka visi ļaudis uzreiz būtu mierā locīt ceļus viņa priekšā. Jo šo radījumu rūpes ir ne vien tās – atrast tādu, kura priekšā man vai citam locīties, bet gan atrast tādu, lai visi ticētu tam un locītos viņa priekšā, un katrā ziņā visi kopā. Šī vajadzība pēc kopīgas ceļu locīšanas ir vislielākās mocības, kā katram cilvēkam par sevi, tā visai cilvēcei no laiku gala. Šīs kopīgās locīšanās dēļ viņi ir iznīcinājuši viens otru ar šķēpu. (..)
Tu zināji šo cilvēku dabas pamata noslēpumu, bet Tu noraidīji vienīgo absolūto karogu, kuru Tev sniedza, lai visus piespiestu locīties Tavā priekšā bez ierunām – zemes maizes karogu Tu atraidīji brīvības un debess maizes vārdā.
Pirmo jautājumu, kuru Tev [Jēzum] uzdeva tuksnesī, Tu noraidīji. Tu to noraidīji brīvības vārdā, brīvības, kuru Tu cēli par visu augstāk. Un taisni šai jautājumā slēpās šīs pasaules lielais noslēpums. Pieņēmis “maizi”, Tu atbildētu vispārējām un mūžīgajām cilvēces skumjām, kā katrai būtnei par sevi, tā visai cilvēcei kopā: “Kā priekšā locīt ceļus?”
Nav cilvēkam nemitīgāku un mūžīgāku rūpju, kā tad, kad viņš kļuvis brīvs, pēc iespējas ātrāk atrast to, kura priekšā locīt ceļus. Bet cilvēks grib locīties tā priekšā, kas ir neapstrīdams, tik neapstrīdams, ka visi ļaudis uzreiz būtu mierā locīt ceļus viņa priekšā. Jo šo radījumu rūpes ir ne vien tās – atrast tādu, kura priekšā man vai citam locīties, bet gan atrast tādu, lai visi ticētu tam un locītos viņa priekšā, un katrā ziņā visi kopā. Šī vajadzība pēc kopīgas ceļu locīšanas ir vislielākās mocības, kā katram cilvēkam par sevi, tā visai cilvēcei no laiku gala. Šīs kopīgās locīšanās dēļ viņi ir iznīcinājuši viens otru ar šķēpu. (..)
Tu zināji šo cilvēku dabas pamata noslēpumu, bet Tu noraidīji vienīgo absolūto karogu, kuru Tev sniedza, lai visus piespiestu locīties Tavā priekšā bez ierunām – zemes maizes karogu Tu atraidīji brīvības un debess maizes vārdā.
Svētie Raksti ir mūsu vēstules no mājām.
Svētie Raksti ir mūsu vēstules no mājām.