Ja pārpilnīgai kristīgai dzīvei vajadzētu lielu apņemšanos, gribasspēku, intelektu, talantu un spējas, tad mēs visi būtu pārāk vāji, akli un dumji,
lai to jelkad sasniegtu. (..)
Dieva atbilde pārpilnīgai dzīvei ir apzināti darīta aizsniedzama vājajiem, neveiksminiekiem, atstumtajiem, neizglītotajiem, tiem, kuri zaudējuši cerību.
Dieva atbilde vienmēr būs neticami vienkārša – kristietim ir jāiemācās ticēt un pieņemt tās vienkāršību. Dieva risinājumam ir nepieciešama ticība – ticība, par kuru mēs pat varam nezināt, ka tā mums jau piemīt – ticība, nevis talants, spējas vai intelekts. Problēmas nerada Dieva pavēle veikt lielus un grūtus uzdevumus, lai mēs varētu piedzīvot Viņa mieru, atvieglinājumu un prieku. Gluži pretēji – problēmas rada tas, ka mēs paši uzdodam sev šos grūtos uzdevumus un paši paaugstinām Dieva nosprausto noteikumu standartu. Tāpēc visiem, kas vēlas uzsākt ticības un miera pilnu dzīvi, sākumā ir jāpieredz cīņas un zaudējumi, kuri izriet no mūsu centieniem pašiem sevi mainīt. Mēs padodamies un vēršamies pie Dieva vienkāršās atbildes tikai tad, kad esam jau izmēģinājuši visus citus iespējamos līdzekļus.


Nevienam cilvēkam šodienas pasaulē nav lielākas varas kā tam, kurš var likt saviem līdzcilvēkiem sajust, ka Kristus ir reāls.


Paklausība Dieva gribai nenozīmē, ka vienmēr viss ies gludi, ka vējš vienmēr pūtīs mums no muguras un ka ceļš būs viegls. Jēzus lika mācekļiem pārcelties uz ezera otru krastu, kaut arī Viņš zināja, ka šo braucienu traucēs spēcīgs pretvējš. Neskatoties uz vēja pretspēku, mācekļi turpināja cīnīties, jo viņi zināja, ka dara tā Kunga prātu.


Katram ir jānes kāds krusts. Dažreiz mūsu krusts ir kāda pārejoša lieta, kura ātri beidzas un aizmirstas, dažreiz krusts tiek dots uz visu mūžu. Bet labā ziņa ir tā, ka neviens krusts nav mūžīgs.


Cilvēces skats uz pasauli izmainītos, ja mēs visi spētu noticēt, ka dzīvojam zem draudzīgām debesīm un ka Debesu Tēvs, lai arī augsts spēkā un godībā, vēlas būt mūsu draugs.
Grēks mūs ir padarījis biklus un nepārliecinātus sevī, citādi jau nevar būt. Gadiem ilga sacelšanās pret Dievu ir mūsos izaudzinājusi bailes, ko nevar pārvarēt vienā dienā. Notverts dumpinieks nelabprāt nāk tā valdnieka priekšā, par kura gāšanu viņš visu laiku neveiksmīgi cīnījies. Taču, ja viņš patiesi nožēlo savu rīcību, uzticēdamies vienīgi sava Kunga mīlošajai laipnībai, tad pagātne vairs nebūs kā liecība pret viņu.


Pārlieku nebēdājies par savām problēmām matemātikā.
Varu tevi iedrošināt – manējās ir daudz lielākas.


Kārdināšana nav grēks, bet aicinājums kaujā.


Uz katru cilvēku, kas cērt ļaunumu pie saknes,
ir tūkstoš tādu, kas karājas tā zaros.


Vai cilvēki redz, ka tu esi kristietis, jeb vai viņi redz Kristu tevī?


Tam, kā mēs piedodam, ir jāatspoguļo piedošana, kuru mums sniedz Dievs. Dieva piedošana mums nepienākas un mēs to neesam nopelnījuši, bet Viņš mums to piešķir bez maksas – caur Savu Dēlu. Tāpat arī mums ir jāpiedod citiem, lai mēs varētu turpināt piedzīvot Viņa piedošanu un tuvumu. Sniegt piedošanu citiem – tā ir absolūta nepieciešamība, ja vēlamies baudīt ikdienas sadraudzību ar Dievu.