Būt iekļautam Dieva ģimenē ir lielākais pagodinājums un privilēģija, kādu tu jebkad vari saņemt. Ikreiz, kad sajūties nenozīmīgs, nemīlēts vai nedrošs, atceries kam tu piederi. (..) Tu esi daļa no Dieva ģimenes, un tādēļ, ka Jēzus tevi dara svētu, Dievs ar tevi lepojas.


Lūdz Dievam, lai Viņš tev dod sirdi, ko Raksti sauc par “labu un godīgu”, un tad bez vilcināšanās sāc paklausīt Viņam cik vien labi tev iespējams. Jebkāda paklausība ir labāka par nekādu. Tev ir jāmeklē Viņa seja; paklausība ir vienīgais veids, kā ieraudzīt Viņu. Darīt to, ko Viņš vēlas, nozīmē paklausīt, un paklausīt nozīmē tuvoties Viņam. Jebkurš paklausības akts ir tuvošanās Viņam – Viņam, kurš nekad nav tālu no mums (lai arī dažkārt mums tā šķiet), bet ir pavisam tuvu – tepat aiz redzamo lietu aizsega, kas apslēpj Viņu no mūsu acīm.


Mēs varam Dievam paklausīt arī pilnībā nesaprotot, jo Dievs pats Sevi dara atbildīgu par sekām. Mēs esam atbildīgi tikai par paklausību. Tās ir labas ziņas!


Pakļaušanās nav vājuma pazīme. Tā ir stipruma pazīme. (..)
Gan vīrieši, gan sievietes dažkārt domā, ka pakļauties nozīmē sievietei darīt visus netīros mājas darbus. Taču atceries stāstu Evaņģēlijos par Jēzu, kurš mazgāja mācekļu kājas. Jēzus bija tik pārliecināts par savu identitāti, sūtību un pašcieņu, ka bez problēmām varēja noliekties, lai kalpotu. Viņš neapšaubāmi
bija pazemīgs!
Mums vajag pazemoties, lai kalpotu citiem tāpat, kā Kristus to darīja. Taču tā ir divvirzienu iela, kur abas puses viena pret otru izturas ar laipnību. Šķiet, ka mūsdienās tas ir kas aizmirsts. Kas tur liels, ja, mazgājot savas drēbes, tu izmazgā arī drēbes citam? Kas tur dižs, ja, aizejot pakaļ ūdens glāzei, tu atnes ūdeni arī otram? Ja mēs palīdzam un kalpojam citiem un darām to kā tam Kungam, mēs saņemam balvu no Viņa, ne tikai pateicību no cilvēkiem.


Pateicīgi cilvēki ir laimīgi cilvēki. “Labi, labi,” jūs teiksit, “ja man būtu kaut kas, par ko pateikties, tad es būtu laimīgs”. Jūs neesat sapratis pareizi! Jums patiešām ir par ko pateikties! Jums ir dzīvība. Jums ir Kristus.
Jūs varbūt sacīsit: “Bet mani apstākļi nav labi”. Apustulis Pāvils to pašu teica atrodoties cietumā, tomēr viņš no sirds priecājās savā Kungā. Pateicība pārvērta viņa cietumu par pili, kamēr nepateicība var pārvērst tavu pili par cietumu. Es jums saku, pateicība var izmainīt jūsu dzīvi.


Sagaidi lielas lietas no Dieva, dari lielas lietas priekš Dieva.


Mums tiek apgalvots, ka mīlestība vispirms ir sajūta. Pirmajā brīdī tas šķiet pietiekami nevainīgi – mēs bieži jūtam mīlestību, un tas nebūt nav aplami. Bet kad mēs sākam pārbaudīt mīlestības īstumu pēc savām sajūtām, mēs noliekam centrā sevi. Mūsu sajūtas citiem nedod nekādu labumu. Ja kāds “jūt” mīlestību pret nabagiem, bet nekad nedod naudu, lai viņiem palīdzētu, vai nekad viņiem neizrāda laipnību, kā vērtas ir viņa jūtas? Tās var dot labumu viņam pašam, bet ja cilvēka rīcība nepauž mīlestību, tad viņa jūtas neko nenozīmē.
Koncentrējoties uz sajūtu nozīmi, mēs atstājam novārtā mīlestību darbībā. Vērojot mīlestības kvalitāti pret otru cilvēku tikai pēc mūsu pašu emocionālā piepildījuma, mēs rīkojamies savtīgi.


Noputējusi Bībele ved pie netīras dzīves.


Nav labāka vingrinājuma sirdij, kā noliekšanās,
lai paceltu kādu citu.


Tas, kurš vēlas paveikt kaut ko lielu uzreiz, vienā piegājienā –
tas nekad neko lielu nepaveiks.