Bieži vien mums nepatīk pirmdienas. Cilvēka apzinīgajā mūžā ir vismaz 2500 pirmdienu. Ja mēs par tām nepriecājamies un nesakām paldies, tad turpat septiņus gadus no savas dzīves pavadām bez prieka un pateicības Dievam.


Visu pasauli mīlēt man ir nieks! Bet savu kaimiņu?
Jā, tā ir problēma numur viens.


Kārdināšanas, kuras pavada mūsu darba dienu, vislabāk uzvarēt balstoties uz ikrīta izlaušanos pie Dieva. Lēmumi, kurus no mums prasa darbs, kļūst vieglāki un vienkāršāki, ja tos pieņemam nevis baidoties no cilvēkiem, bet gan skatoties uz Dievu. Viņš vēlas mums šodien dot to spēku, kas nepieciešams mūsu darbam.


Tenkotājs ir velna pastnieks.


Tu pasakies Dievam pirms ēdienreizēm. Labi. Bet es pasakos Viņam pirms koncerta un pirms operas, pirms uzveduma un pirms lugas, es pasakos Viņam pirms es atveru grāmatu, pirms es sāku zīmēt, gleznot, peldēt, atpūsties, pirms es sāku nodarboties ar boksu vai paukošanu, pirms es dodos pastaigā, pirms es dejoju, pat pirms es mērcu spalvu tintē, lai kaut ko rakstītu.


Dievs nemeklē kompromisus un Viņu nevajag pierunāt. Dievu nevar pārliecināt izmainīt Savu vārdu vai atbildēt uz savtīgu lūgšanu. Mūsu centienos atrast Dievu, patikt Viņam, veidot attiecības ar Viņu mums jāatceras, ka visām izmaiņām jānotiek mūsos. “Jo es esmu Tas Kungs un Es nepārveidojos.” (Maleahija 3:6) Mums ir jāmainās atbilstoši Dieva skaidri izteiktajiem principiem; mums jādzīvo saskaņā ar Viņa atklāto gribu, un Viņa bezgalīgais spēks kļūs darbīgs mūsos, kā tas parādīts evaņģēlijā – patiesības rakstos.


Es domāju, ka pasaule šodien ir apgriezusies kājām gaisā un tik ļoti cieš tāpēc, ka mājās un ģimenēs ir tik maz mīlestības. Mums nav laika bērniem, nav laika otram, nav laika priecāties vienam par otru.
Ja vien mums izdotos veidot savu dzīvi tādu, kādu to Jēzus, Marija un Jāzeps dzīvoja Nācaretē, ja vien mums izdotos padarīt savas mājas par otru Nācareti, tad, es domāju, miers un prieks valdītu pasaulē.


Vairāk nekā pirms 100 gadiem Īrijā sarunājās divi jauni cilvēki. Viens teica: “Pasaulei vēl ir jāredz, ko Dievs darīs ar cilvēku, kas pilnīgi ziedojies Viņam.” Otrs nedēļām ilgi pārdomāja šo domu. Tā viņu satvēra tā, ka kādu dienu viņš izsaucās: “Caur Svēto Garu, kas ir manī, es būšu tas cilvēks.” Vēsturnieki tagad saka, ka viņš ir iekustinājis divus kontinentus Kristum. Viņa vārds bija Dvaits Mūdijs.
Tas var notikt atkal, ja mēs atveram savu dzīvi Svētā Gara atdzīvinošajam spēkam. Neviens, kas nopietni meklē tīrīšanu un svētību, ko dod Svētais Gars, nepaliks kāds bijis agrāk.


Vai mēs nākam pie Bībeles, lai mūs uzrunā Dievs, lai tiktu padarīti “pestīšanā gudri”, vai vienkārši medījam Rakstu vietas, uz ko celt savas atziņas? Ir ļaudis, kas klejo pa Bībeles Rakstu vietām, lasot vienīgi frāzes, kas sniedz atbilstošu ideju nodrošinājumu sastādīt savus sprediķus, bet nekad neatļauj Dieva Vārda Garam iznākt ārā no Bībeles un iesākt ar viņiem sarunu.


Iemesls, kādēļ cilvēki mēdz vainot iepriekšējās paaudzes,
ir tas, ka atliek vēl tikai viena cita alternatīva.