Būt kristietim nenozīmē censties būt Dieva bērnam, bet būt Dieva bērnam.


Ja man būtu Salamana gudrība, apustuļa Jāņa pacietība, Mozus lēnprātība, Samsona spēks, Abrahāma paklausība, Jāzepa līdzjūtība, Jeremijas asaras, Dāvida dzejnieka prasmes, Elijas apustuļa balss, Daniela drosme, Jāņa Kristītāja di˛enums un Pāvila izturība un mīlestība, man joprojām būtu vajadzīga glābšana caur Kristus asinīm un grēku piedošana.


Zem vislielākās nastas ir paslēpta vēl lielāka svētība.


Cilvēki saka: “Atstāj savas problēmas pagātnē.” Bet kur atrodas pagātne? Vai tā ir kāda cita pasaule starp laiku un mū˛ību? Nē. Pagātne ir mūsos. Vienīgais veids, kā mēs varam atstāt savas pagātnes sāpes un grēkus, ir atdot tos Kristum. Jo pagātni nevar aizmirst, to var vienīgi piedot un atpirkt.


Patiesība bez entuziasma, morāle bez emocijām, rituāli bez dvēseles – to visu Kristus nesaudzīgi nosodīja. Kad šīs lietas ir zaudējušas uguni, tās nav nekas vairāk kā bezdievīga filosofija, ētiska sistēma un māņticība.


Neuztraucies par savām neveiksmēm. Uztraucies par izdevībām, kuras tu neizmanto tad, kad nemaz nemēģini.


Svētīgi tie, kas dodot neatceras un saņemot neaizmirst.


Daudzi kristieši tic tam, ko Kristus priekš viņiem ir izdarījis pagātnē, kā arī tam, ko Viņš izdarīs nākotnē, bet viņi netic, ka Kristus kaut ko spēj viņu labā paveikt tieši tagad.


Ticībai mūsu dzīvē neatliek vietas, ja sagaidām, ka Dievs nekavējoties izpildīs visu, ko Viņš apsola.


Mums, kristiešiem, ir nepieciešams vienkāršot savu dzīvi, ja nevēlamies pazaudēt neizmērojamas bagātības šeit uz zemes un mū˛ībā. Modernā civilizācija ir tik sare˛ģīta, ka padara garīgo dzīvi glu˛i vai neiespējamu. Nepieciešamība pēc vienatnes un klusuma nekad nav bijusi lielāka kā šodien.