Cilvēks domā: “Pasaules skaistākie un bagātīgākie ziedi dzīvo un iet bojā tuksnešos, neapdzīvotās zemēs un mūžamežos, kur neviena cilvēka acs tos neredz. Tie dzīvo savu dzīvi un novīst, un neviens nezina, ka tie vispār bijuši.”
Tad viņš sarunājas ar puķēm un jautā: “Kam jūs ziedat un smaržojat? Jūs nekad nerotāsiet ne cilvēka mājokli, ne mirušā kapu. Neviens nebaudīs jūsu skaistumu un smaržu un neslavēs to. Kam jūs ziedat un smaržojat?”
Un viņš dzird miljoniem kalnu puķu atbildam:
“Mēs ziedam tikai Dievam!”
“Mēs smaržojam vienīgi Dievam!”