Visizplatītākā kļūda, kādu kristieši mēdz pieļaut attiecībā uz pielūgsmi, ir tā, ka viņi meklē pieredzi un nevis pašu Dievu. Viņi cenšas piedzīvot sajūtu, un, ja tas izdodas, viņi secina, ka ir pielūguši. Nepareizi! Patiesībā Dievs bieži vien mums atņem spēju sajust, lai mēs nekļūtu atkarīgi no šīm sajūtām. Meklēt sajūtu, pat Kristus tuvuma sajūtu – tā nav pielūgsme.
Kad tu esi jauns, tikko piedzimis kristietis, Dievs tev dod daudzas apstiprinošas emocijas un mēdz atbildēt pat tavas visegoistiskākās un visbērnišķīgākās lūgšanas – tāpēc, lai tu zinātu, ka Viņš eksistē. Bet, kad tu pieaudz savā ticībā, Viņš sāk tevi atbrīvot no šīm atkarībām.
Dieva visurklātesamība un Viņa klātesamības manifestācija ir divas dažādas lietas. Pirmā ir fakts, otrā visbiežāk ir sajūta. Dievs vienmēr ir tev tuvu klāt, pat tad, ja tu Viņa klātbūtni neapzinies. Un Viņa klātbūtne ir pārāk visaptveroša, lai to varētu izmērīt vienkārši ar emocijām.
Jā, Viņš vēlas, lai tu sajustu Viņa klātbūtni, bet daudz vairāk Viņu interesē tas, vai tu Viņam uzticies, nevis tas, vai tu Viņu sajūti.
Ticība un nevis sajūtas iepriecina Dievu.
