Tāpakā tas kādā leģendā atgadījās Pitagora māceklim Parmeniskam, kurš Trofonijas alā pazaudēja spēju smieties, bet atkal to atguva uz Delas salas, ieraugot nenoteiktas formas koka bluķi, kurš tur tika pielūgts kā kādas dievietes tēls, tāpat tas atgadījās ar mani. Kad biju jauns, es Trofonijas alā aizmirsu kā smieties. Kad kļuvu vecāks, es atvēru acis un ieraudzīju realitāti, par kuru tad sāku smieties un par kuru neesmu beidzis smieties vēl šodien. Es ieraudzīju, ka dzīves patiesā jēga ir nodrošināt sev iztiku un ka dzīves mērķis ir iegūt augstu amatu; es ieraudzīju, ka mīlestības lielākais sapnis ir apprecēt bagātu līgavu; ka draudzības svētība ir izpalīdzēšana finansiālās grūtībās; ka gudrība ir tas, par ko ir vienojies vairākums; ka entuziasms nozīmē uzrakstīt aizrautīgu runu; ka drosme nozīmē riskēt ar desmit dolāriem; ka laipnība nozīmē pateikt “Labu apetīti” pie pusdienu galda; ka dievbijība nozīmē iet pie Svētā vakarēdiena vienreiz gadā. To es ieraudzīju un es smējos.
DIEVKALPOJUMU LAIKI:
svētdienās 9:30 un 11:30