Sausas akas sūta mūs pie avota.


Ja tu redzi Jēzu mirstam pie krusta par citiem, piedodot cilvēkiem, kas viņu nogalināja, tas var būt nospiedošs mīlestības piemērs, kuram tu nekad nespēsi līdzināties. Bet, ja tu redzi Jēzu mirstam pie krusta par tevi, piedodot tev un dzēšot tavus grēkus, viss izmainās. Viņš redzēja tavas sirds zemākos dziļumus, bet mīlēja tevi līdz debesu augstumiem.


Nepēti zemi pirms katra soļa, ko sper, –
tikai tas, kurš skata tālumus, atrod pareizo ceļu.


Nedrīkst sludināt par elli tas, kurš to spēj darīt bez asarām acīs.


Vai tu domā, ka mīli savus bērnus labāk, nekā Viņš, kurš tos ir radījis? Vai tava mīlestība nav tāda, kāda tā ir, tādēļ, ka Viņš to ir ielicis tavā sirdī? Vai bieži vien neesi bijis ienaidā ar saviem bērniem? Varbūt kādreiz arī netaisnīgs pret viņiem? No kurienes tevī atgriezās lielā mīlestība, kas aizskaloja prom visas dusmas? Tu neradīji šo mīlestību. Iespējams, tu pat nebiji pietiekami labs, lai pēc tās lūgtu. Taču tā atnāca. Dievs to sūtīja. Viņš ļauj tev mīlēt tavus bērnus.


Tēvs ir bezgala priecīgs, kad viņa mazais atstāj draugus un rotaļlietas un skrien pie viņa ierāpties klēpī. Kad tēvs piespiež savu mazo cieši klāt, viņam daudz nerūp, vai bērns skatās apkārt, vai uzmanība ir pievērsta vairākām lietām vienlaikus, vai arī viņš iekārtojas, lai aizmigtu. Bērns vienkārši ir izvēlējies būt kopā ar tēvu, jo ir pārliecināts par mīlestību, rūpēm un drošību, ko var baudīt šajās rokās. Līdzīgi ir ar mūsu lūgšanu. Mēs apsēžamies Tēvam klēpī, Viņa mīlošajās rokās. Varbūt mūsu prāts, domas vai iztēle ik pa brīdim maldās šur un tur, varbūt mēs pat aizmiegam, bet būtībā mēs izvēlamies šo laika sprīdi pavadīt divvientulībā ar Tēvu, nododoties Viņa mīlestībai un rūpēm, ļaujot Viņam priecāties par mums. Tā ir pavisam vienkārša lūgšana. Tā ir gaužām bērnišķīga lūgšana. Tā ir lūgšana, kas mums atklāj visus Debesu valstības priekus.


Ja tu joprojām runā par savu pagātni, tad tā nav tava pagātne.


Lūdz, kā tu proti, nevis tā, kā neproti.


Pēteris veidoja attiecības ar Jēzu Kristu pilnīgā pārliecībā, ka spēj būt māceklis. Tādēļ viņš tik smagi pārdzīvoja to, ka bija Jēzu aizliedzis. Spēks, lojalitāte un uzticība – tās bija Pētera iecerētās māceklības labās īpašības. Pēteris maldīgi uzskatīja, ka šīs attiecības ir atkarīgas no viņa spējas saglabāt tās rakstura īpašības, kuru dēļ, viņaprāt, Kungs viņu augsti vērtēja. Daudziem no mums ir līdzīga problēma. Mēs ierobežojam Kungu savu izdomāto pieņēmumu rāmjos. Visa mūsu izpratne par viņu pamatojas bartera mīlestībā “dots pret dotu”. Viņš mūs mīlēs, ja būsim labi, tikumīgi un uzticīgi. Taču mēs esam visu apgriezuši ar kājām gaisā; mēs cenšamies dzīvot tā, lai Viņš mūs mīlētu, nevis dzīvojam tāpēc,
ka Viņš jau mūs mīl.


Ja mēs zinātu to, ko zina Dievs, mēs lūgtu tieši to, ko Viņš dod.