Kādreiz es vēlējos cilvēkus salabot, tagad es vēlos vienkārši būt ar viņiem.

Lūkas evaņģēlija 18. nodaļā bagātais jauneklis nāk pie Jēzus ar jautājumu, kas viņam ir jādara, lai iemantotu mū˛īgo dzīvību. Viņš vēlas būt uzmanības centrā. Tā nav nejaušība, ka Lūkas evaņģēlijā Jēzus saruna ar bagāto jaunekli notiek uzreiz pēc Jēzus satikšanās ar bērniem. Bērni ir pilnīgs pretstats bagātajam vīram, jo viņiem vēl nav bijusi iespēja neko nopelnīt. Jēzus vērsa uzmanību uz to, ka mēs ne ar kādiem darbiem nespējam nopelnīt Dieva valstību. Mums tā vienkārši ir jāpieņem kā maziem bērniem. (..) Pasaule Jaunās Derības sarakstīšanas laikā nebija sentimentāla attiecībā uz bērniem un neloloja ilūzijas, ka viņos būtu iedzimta labestība. Bērni ir mūsu paraugs tāpēc, ka viņi nepretendē uz Debesu valstību. Viņi ir Dievam tuvu savas mazspējas, nevis nevainības dēļ. Viss viņiem piederošais ir dāvana.

Padoms ir kā sniegs. Jo maigāk tas krīt, jo ilgāk tas paliek, un jo dziļāk ieguļas prātā.

Kad es izgāju pa durvīm, kas veda uz vārtiem, aiz kuriem mani gaidīja brīvība, es sapratu, ka tad, ja neatstāšu rūgtumu un naidu sev aiz muguras, es joprojām būšu cietumā.

Visskaistāk koks izskatās pavasara plaukumā. Drīz vien ziedu vietā parādās augļi, un pēc tam koka dzīvība lēnām aizplūst dziļumā – saknēs. Un tad, da˛kārt pat ļoti spēji un negaidīti, iestājas ziema. Iespējams, kokam liekas, ka tas mirst, bet tas nenotiek, jo iznīcinošais sals nespēj aizsniegt tā būtības dziļumus. Šķietami ļoti lēni atkal iestājas pavasaris un cikls turpinās. Tā arī dvēseles ziema ir ticīga cilvēka dzīves normāla sastāvdaļa, kura ir nepieciešama viņa izaugsmei.

Daļa cilvēku ir potēti pret Jēzu. Pote ir neliela deva īstās lietas. Viņi par Kristu ir dzirdējuši tikai tik daudz, lai nodomātu, ka ir dzirdējuši pietiekami. Tādēļ viņi to ir nodēvējuši par nesvarīgu un noraidījuši. Bet patiesībā viņi Kristus vēsti nav “dzirdējuši” vispār. Diem˛ēl viņi ir noraidījuši nepareizo personu.

Nebīsties atklāt Dievam savas vajadzības, nedomā, ka tās var būt pārāk lielas. Droši izkrati visu, kas apsplēpts tavā sirdī, visu – kaut arī tev būtu vesels maiss da˛ādu trūkumu. Viņš ir daudz lielāks un varenāks. Viņš spēj un grib darīt lietas, kas ir daudz lielākas nekā mūsu nepilnības. Tikai nesāc Viņa priekša neko svērt un dalīt – Dievs taču nav cilvēks, kam varētu nepatikt, ka mēģina pārāk daudz no Viņa izlūgties. Jo vairāk tu lūdz, jo labprātāk Dievs tevi uzklausa. Izber un izlej Viņa priekšā visu – un nevis pa pilienam. Viņš arī neskaitīs pilienus, bet izlies pār tevi Savu ˛ēlastību līdzīgi ūdens straumēm.

Mēs vairs dzīvi nedzīvojam. Mēs to patērējam.

Pierādījumu neesamība nekādā ziņā nav to neesamības pierādījums.

Iedomība, nevis cerība, ir tā, kas mirst pēdējā.