Verdzībai mūsdienās ir dažādas formas. Viena no postošākajām ir pulksteņa un kalendāra verdzība. Daudzi no mums ir kļuvuši par vergiem tādām lietām kā datori un mobilie telefoni. Mēs bieži vien atskārstam, ka ārkārtīgi grūti it nodalīt darba laiku no brīvā laika. Šķiet, ka modernais dzīves veids pieprasa, lai mēs jebkurā brīdī pārslēgtos uz darba režīmu. Sabats ir perfekts pretlīdzeklis šāda veida važām, kas apdraud ikvienu patiesas atpūtas veidu – kā fizisku, tā arī garīgu.


Mīlestība sākas tur, kur otra cilvēka vajadzības kļūst svarīgākas par savējām.


Students: “Ser, vai jūs nedomājat, ka Dievs sevi ir atklājis
arī citās reliģijās, nevis tikai kristietībā?”
Barts: “Nē, Dievs sevi nav atklājis nevienā reliģijā, arī kristietībā ne.
Viņš Sevi ir atklājis Savā Dēlā.”


Nekas nešķiet kā smags darbs, ja vien tu labprātāk negribi darīt kaut ko citu.


Ja tavā darbavietā valda nospiests noskaņojums, bet tavs prieks nemazinās, ja cilvēki sāk kritizēt vadību un nomelnot viens otru, bet tu paliec objektīvs pret vadību un cēlsirdīgs pret kolēģiem… vai cilvēki neredzēs tevī Kristu?


Domājot par to, kā kaut ko būtiski mainīt, mēs nedrīkstam ignorēt mazās ikdienas iespējas, kuras bieži vien ar laiku sakrājas, kļūstot par kaut ko neparedzēti nozīmīgu.


Ticība Dievam bieži vien ir bijusi un ir autoritāra, tirāniska un reakcionāra. Tā var radīt nemieru, brieduma trūkumu, prāta ierobežotību, neiecietību, netaisnību, aizkaitināmību un sociālo izolāciju; tā var legalizēt un iedvesmot netikumību, sociālo izmantošanu un karus kā nāciju iekšienē, tā arī starp tām. Taču ticība Dievam var būt arī atbrīvojoša, orientēta uz nākotni un labuma sniegšanu cilvēkiem. Tā var izplatīt ticību dzīvei, briedumu, uzskatu paplašināšanos, iecietību, solidaritāti, radošu un sociālu nodošanos, garīgu atdzimšanu, sociālas reformas un pasaules mieru.


Dievam dots solījums nenāk no cilvēka uzticības. Mums ir jāpaļaujas uz Dieva uzticību. Neviens nav tik spēcīgs, lai saviem spēkiem izturētu to, kas bija jāpiedzīvo, piemēram, agrīnajiem kristiešu mocekļiem; bet Dievs ir uzticams. Ja mēs nododam sevi Dievam, Viņa eņģeļi cīnīsies par mums.


Bija tumšs, vējains, lietains. Nepatīkami. Bet pēkšņi – it kā debesis būtu atvērušās. Man šķita, ka dzirdu ārkārtīgi spēcīgu, varenu un brīnišķīgu mūziku. Parādījās neiedomājami skaista gaisma. Šķita, ka varu ielūkoties pašās debesīs. Un pēkšņi es ieraudzīju vai, iespējams, sajutu tik lielu skaidrību un pārliecību, ka Kungs tiešām ir līdzās, un tas bija viss, par ko domāju. Šī piedzīvojuma sekas izjutu vēl ilgi: es vēl joprojām tiku ierauts strīdos par Dieva eksistenci, tomēr tagad tie man šķita tikai akadēmiska rakstura, ar mazu eksistenciālu nozīmi.


Draudze neeksistē tādēļ, lai sniegtu labumu saviem locekļiem. Tā eksistē, lai savus locekļus apgādātu ar visu nepieciešamo labuma sniegšanai pasaulei.