Tām jābūt brīnišķīgām, visspēcīgām zālēm, kas it viegli spēj dziedēt šo briesmīgo kaiti – nāvi; tik spēcīgas ir šīs zāles, ka tam, kas dziedināts, nemūžam nenāksies pieredzēt nāvi (Jāņa ev. 8:52). Ja pasaule tam ticētu, tā cīnītos un plēstos, lai tikai saņemtu Dieva vārdu. Mēs redzam, cik mīļas un dārgas tai ir zāles, ar kurām var izārstēt drudzi vai mēri. Ikviens gatavs steigties, skriet, darīt un atdot visu, lai tikai kļūtu vesels. Turpretī šo dārgumu, kas atbrīvo no nāves līdz ar visām slimībām, postu un nelaimēm – to neviens neievēro vai tikai ar grūtībām pacieš.


Parasti mēs sākam pirmo fizikas kursu ar diskutējamiem jautājumiem – “kāpēc” un “kā”? Un tūlīt liekam studentiem saprast, ka zinātnei nav atbilžu uz visiem jautājumiem. Zinātne nevar vispār atbildēt uz jautājumu “kāpēc”? Tā tikai atbild uz jautājumu “kā”? Kāpēc darbojas Zemes pievilkšanas spēks? Neviens zinātnieks nevar atbildēt uz šo jautājumu. Es nedomāju, ka attiecībā uz to mēs šodien zinātu par matu vairāk nekā 50 gadus atpakaļ.


Tūlīt aiz netikuma – tiesāt citus, pats neciešamākais netikums ir slavēt sevi.


Būt mīlētam nozīmē būt ievainojamam. Vienīgā vieta ārpus Debesīm, kur tu vari būt pasargāts no mīlestības briesmām, ir elle.


Aizvainojums izmaksā dārgi un nesniedz tev nekādu labumu.
Piedošana nemaksā neko, bet dāvā brīvību.


Lūgšanas iedarbība ir brīnišķīga – tā apskaidro mūsu redzi, nomierina nervus, nostiprina pienākumu un mērķi, padara stipru un patīkamu mūsu garu.


Laipnība nav politiska tēma. Tas ir jautājums par cilvēku izdzīvošanu. Pasaulē, kur “cilvēks cilvēkam vilks”, galu galā var palikt tikai viens pats vilks. Bez laipnības darbiem pasaule kļūst par tumšu un vientulīgu cietumu ikkatram no mums. Ar laipnu rīcību mēs varam palīdzēt cits citam izdzīvot.


Tas vien, ka neviens nesūdzas, nenozīmē, ka visi parašūti darbojas nevainojami.


Visus četrus evaņģēlijus es uzskatu par pilnīgi īstiem, jo viņos redzams tās godības atspīdums, kas izplūda no Kristus vaiga un bija tik dievišķīgs, cik vispār kādreiz dievišķais parādījies zemes virsū.
Lai garīgā kultūra progresē, lai dabas zinātnes attīstās plašumā un dziļumā, un lai cilvēcīgais gars pilnveidojas cik vien iespējams, tomēr tas nekad nepārsniegs kristietības augstumus un tikumisko kultūru, kas tā mirdz un laistās evaņģēlijos.


Visi saka, ka piedošana ir jauka ideja, līdz brīdim, kad viņiem kaut kas ir jāpiedod.