Mīlēt nenozīmē ļaut otram darīt visu, ko viņš vēlas. Tā bieži ir gļēvulība vai apātija. Mīlestībai otrs cilvēks rūp tādā mērā, ka tā pasaka patiesību.

Ja mežā kāds nomaldījies ceļinieks ieraudzītu nometnes ugunskuru, viņā rastos priecīgs noskaņojums: kur ir gaisma, tur ir saprātīgas būtnes, cilvēki, brāļi.
Tā gavilē arī mana dvēsele lūgšanā, kad es aiz kādas parādības jūtu Radītāja varenību.

Dievs otru cilvēku nav radījis tādu, kādu es viņu būtu radījis. Nav devis man viņu par brāli, lai es pār viņu valdītu, bet gan – lai es, uz viņu raugoties, atrastu Radītāju. Dieva radītajā brīvībā otrs man kļūst par prieku, lai gan pirms tam viņš man bija tikai pūles un raizes. Dievs nevēlas, lai es otru veidoju pēc tēla, kas man šķiet labs, tātad pēc manis paša tēla. Dievs neatkarīgi no manis ikvienu ir veidojis pēc Savas līdzības. Es nekad nevaru iepriekš zināt, kā Dieva līdzībai otrā jāizskatās, vienmēr tas ir pilnīgi jauns, tikai Dieva brīvā radīšanā pamatots tēls. Mums tas var šķist svešs, pat bezdievīgs. Bet Dievs otru radīja kā Sava Dēla, Krustāsistā, līdzību, un arī šis tēls, pirms to aptvēru, man šķita neiedomājami svešs un bezdievīgs.

Tādos laikos kā tagadējie ir derīgi atcerēties,
ka laiki allaž ir bijuši tagadējie.

Panākumu pirmais posms ir klusēšana,
otrais – klausīšanās, trešais – iegaumēšana,
ceturtais – pielietošana, piektais – mācīšana citiem.

Jēzus saņēma kritiku par 90% savu darbu un domu.

Deviņdesmit deviņi procenti neveiksmju nāk no cilvēkiem,
kuriem ir paradums meklēt attaisnojumus.

Izdevības ir kā saullēkti – ja gaidīsi pārāk ilgi, palaidīsi garām.

Vienmēr saki patiesību – to ir visvieglāk atcerēties.

Pazemība ir kaut kas ļoti dīvains. Tajā brīdī, kad tu domā, ka esi to apguvis, tu to pazaudē.