Tikai Dievs var piedot (jo tikai Dievs ir devis bauslību, ko mēs esam pārkāpuši); un, kad Jēzus piedod grēciniekam, Viņš patiesībā parāda, ka ir Dieva Vārds cilvēka izskatā, kas no Tēva saņēmis piedošanas varu. Viņam šī piedošanas vara ir kā Dievam un kā cilvēkam, un, kad Pestītājs piedod, cilvēks un Dievs Viņā ir unikālās attiecībās: tiek pasludināts, ka, būdams cilvēks, Viņš mums ir līdzcietīgs jeb cieš līdz ar mums, bet, būdams Dievs, Viņš mūs apžēlo un piedod mums mūsu parādus.


Uzvarētājiem brūces nesāp.


Profesionāļi būvē “Titāniku”, amatieri – Noasa šķirstu.


Televīzija ļauj mums baudīt to cilvēku sabiedrību, kurus mēs pie sevis mājās nelaistu pār slieksni.


Dzīvodams stikla mājā, nesvaidies ar akmeņiem.


Pat ja mēs varam nosaukt Bībeles grāmatas pareizā secībā, kāds no tā labums, ja mēs nepamanām savu kaimiņu, kurš ir bez pārtikas? Ko tas dod, ja pasaule mūs pazīst kā cilvēkus, kas nedara noteiktas lietas, bet nepazīst kā cilvēkus, kas dara citiem to, ko gribam, lai darītu mums (Mateja 7:12)?


Nav lieluma tur, kur nav patiesības.


Tieši tad, kad man nekā netrūka, es jutos visnelaimīgākais cilvēks pasaulē.


Skolnieks, no kura neprasa izdarīt neko tādu, ko viņš nespēj, nekad nespēs izdarīt visu, ko viņš spēj.


Mēs godājam savu dzīves veidu un noliedzam iespēju kaut ko tajā mainīt. Citādi nevar, mēs sakām, bet patiesībā dzīves veidu ir tikpat daudz, cik rādiusu var novilkt no viena centra.