Kad pienāks tavas dzīves pēdējās dienas, kas būs tā lieta, kuru tu vēlēsies visvairāk? … Vai tu ilgosies apskaut savu augstskolas diplomu? Vai tu lūgsi, lai tev palīdz nokļūt garāžā un ļauj vēl kādu mirkli pasēdēt tavā automašīnā? Vai tu gūsi mierinājumu pārlasot savas ienākumu deklarācijas? Vissvarīgākie taču tajā brīdī būs cilvēki. Ja attiecībām būs vislielākā nozīme TAD, vai tām nevajadzētu atvēlēt galveno lomu jau TAGAD?
Kad pienāks tavas dzīves pēdējās dienas, kas būs tā lieta, kuru tu vēlēsies visvairāk? … Vai tu ilgosies apskaut savu augstskolas diplomu? Vai tu lūgsi, lai tev palīdz nokļūt garāžā un ļauj vēl kādu mirkli pasēdēt tavā automašīnā? Vai tu gūsi mierinājumu pārlasot savas ienākumu deklarācijas? Vissvarīgākie taču tajā brīdī būs cilvēki. Ja attiecībām būs vislielākā nozīme TAD, vai tām nevajadzētu atvēlēt galveno lomu jau TAGAD?
Kad Dievs piedod, Viņš nekad mums nesviež priekšā niecīgas un mazvērtīgas lietas, ko kādreiz esam darījuši. “Es esmu apklājis tavus pārkāpumus kā ar biezu mākoni; arī tavus grēkus.” Mākonis pats nekad nav redzams, ja tas mūs ir apklājis.
Kad Dievs piedod, Viņš nekad mums nesviež priekšā niecīgas un mazvērtīgas lietas, ko kādreiz esam darījuši. “Es esmu apklājis tavus pārkāpumus kā ar biezu mākoni; arī tavus grēkus.” Mākonis pats nekad nav redzams, ja tas mūs ir apklājis.
Tolerance saka: “Tev ir jāpieņem tas, ko es daru.” Mīlestība atbild: “Man ir jādara kaut kas grūtāks – Es tevi mīlēšu pat tad, ja tava uzvedība mani apvainos.”
Tolerance saka: “Tev jārespektē mans viedoklis.” Mīlestība atbild: “Man ir jādara kaut kas grūtāks – Es tev sacīšu patiesību, jo esmu pārliecināts, ka tikai patiesība darīs tevi brīvu.”
Tolerance saka: “Tev ir jāļauj man iet pašam savu ceļu.” Mīlestība atbild: “Man ir jādara kaut kas grūtāks – Es turpināšu tev stāstīt par vienīgo Īsto ceļu, jo es zinu, ka tu esi tā vērts, lai es riskētu.”
Tolerance cenšas būt neuzbrūkoša; mīlestība riskē. Tolerance dievina uzskatu dažādību; mīlestība tiecas uz vienotību. Tolerance nemaksā neko;
mīlestība maksā visu.
Tolerance saka: “Tev ir jāpieņem tas, ko es daru.” Mīlestība atbild: “Man ir jādara kaut kas grūtāks – Es tevi mīlēšu pat tad, ja tava uzvedība mani apvainos.”
mīlestība maksā visu.
Ņemies drosmi dzīves lielajām bēdām un pacietību mazajām likstām. Un tad, kad esi godam pūlējies, lai izpildītu savu dienas uzdevumu, dodies dusēt ar mieru.
Dievs paliek nomodā.
Ņemies drosmi dzīves lielajām bēdām un pacietību mazajām likstām. Un tad, kad esi godam pūlējies, lai izpildītu savu dienas uzdevumu, dodies dusēt ar mieru.
Dievs paliek nomodā.
10 cilvēki, kas runā, izraisa lielāku troksni, nekā 10 tūkstoši, kas klusē.
10 cilvēki, kas runā, izraisa lielāku troksni, nekā 10 tūkstoši, kas klusē.
Dievs ir kā avju gans, kas jūt pat vienas avs nozušanu no ganāmpulka; kā sieviete, kas meklē vienu pazudušu naudas gabalu; kā tēvs, kas žēlojas par aizgājušo dēlu. Visā Bībelē un sevišķi Jaunajā Derībā Dievs nav rādīts kā ķēniņš, kas operē tikai ar cilvēku masām. Viņš nav kā Napoleons, kas uz Materniha brīdinājumu, ka karš varot prasīt veselu miljonu upuru, atbildēja: “Kas man ir miljons cilvēku?” Dievs ir Tēvs, un kā tāds Viņš rūpējas par katru no saviem bērniem atsevišķi, kaut arī to ir tik daudz. Augustīns sacīja: “Viņš mīl ikvienu no mums tā, it kā Viņam būtu tikai viens ko mīlēt.”
Dievs ir kā avju gans, kas jūt pat vienas avs nozušanu no ganāmpulka; kā sieviete, kas meklē vienu pazudušu naudas gabalu; kā tēvs, kas žēlojas par aizgājušo dēlu. Visā Bībelē un sevišķi Jaunajā Derībā Dievs nav rādīts kā ķēniņš, kas operē tikai ar cilvēku masām. Viņš nav kā Napoleons, kas uz Materniha brīdinājumu, ka karš varot prasīt veselu miljonu upuru, atbildēja: “Kas man ir miljons cilvēku?” Dievs ir Tēvs, un kā tāds Viņš rūpējas par katru no saviem bērniem atsevišķi, kaut arī to ir tik daudz. Augustīns sacīja: “Viņš mīl ikvienu no mums tā, it kā Viņam būtu tikai viens ko mīlēt.”
Kad mēs kopā ar Jēzu dodamies zvejot zivis, mēs noķeram dzīvus radījumus un tie nomirst. Kad mēs kopā ar Jēzu dodamies zvejot cilvēkus, mēs “noķeram” garīgi mirušos un viņi sāk DZĪVOT.
Kad mēs kopā ar Jēzu dodamies zvejot zivis, mēs noķeram dzīvus radījumus un tie nomirst. Kad mēs kopā ar Jēzu dodamies zvejot cilvēkus, mēs “noķeram” garīgi mirušos un viņi sāk DZĪVOT.
Nesenos laikos un nekur tālu, nekāds, saukts par NEKO, dzīvoja Ierastības zemē.
Katra diena bija stipri līdzīga Nekas dzīvē. No rīta viņš piecēlās un gāja uz savu Parasto darbu. Pēc darba Nekas ēda vakariņas, kas bija gandrīz tādas pašas, kā iepriekšējā vakarā. Tad viņš apsēdēs krēslā ar ērtu atzveltni un skatījās uz kasti, kas piepildīja vairuma Ierastības zemes iedzīvotāju vakarus.
Dažreiz labākais draugs atnāca ciemos, lai kopā ar Neko pasēdētu pie kastes. Dažreiz Nekas aizgāja pie saviem vecākiem un tad viņi skatījās kopā.
Kopumā, Ierastības zemē nekas tāds nenotika, kas nebūtu noticis iepriekš. Nekam likās, ka viņš ir apmierināts un visa kā ir gana. Uz ierastību taču varēja paļauties. Viņš iederējās Ierastības zemes pārējo iedzīvotāju pūlī. Un viņš pamatā gribēja tikai to, kas viņam jau bija.
Tā tas viss turpinājās, līdz kādu dienu Nekas sajuta kādu mazu, kņudinošu sajūtu, ka kaut kas liels trūka viņa dzīvē. Viņš nesaprata, ko tas nozīmē.
Šī mazā sajūta pieauga. Lai arī visi Ierastības zemes iedzīvotāji parasti nesagaidīja, ka viņu dzīvēs varētu notikt kaut kas neparasts, tomēr Nekas sāka pēc tā ilgoties.
Pagāja laiks. Tad kādu rītu Nekas piecēlās ar vārdiem, kas atbalsojās viņa prātā: Tas, kas Tev pietrūkst, Tas jau Tev ir dots…
Vai tas var būt? Nekas skatījās un vēroja. Un tad viņš atklāja, ka viņa sirds mazā stūrītī gulēja Liels Sapnis. Lielais Sapnis teica viņam, ka Nekas bija paredzēts būt par KAUT KO un dzīvot lielu mērķu sasniegšanai.
Nekas bija dzirdējis baumas, ka Ierastības zemē dažreiz cilvēki pamostoties ar Lielo Sapni, bet viņš nekad nebija varējis iedomāties, ka kaut kas tāds vārētu notikt viņa dzīvē.
Nesenos laikos un nekur tālu, nekāds, saukts par NEKO, dzīvoja Ierastības zemē.
Katra diena bija stipri līdzīga Nekas dzīvē. No rīta viņš piecēlās un gāja uz savu Parasto darbu. Pēc darba Nekas ēda vakariņas, kas bija gandrīz tādas pašas, kā iepriekšējā vakarā. Tad viņš apsēdēs krēslā ar ērtu atzveltni un skatījās uz kasti, kas piepildīja vairuma Ierastības zemes iedzīvotāju vakarus.
Dažreiz labākais draugs atnāca ciemos, lai kopā ar Neko pasēdētu pie kastes. Dažreiz Nekas aizgāja pie saviem vecākiem un tad viņi skatījās kopā.
Kopumā, Ierastības zemē nekas tāds nenotika, kas nebūtu noticis iepriekš. Nekam likās, ka viņš ir apmierināts un visa kā ir gana. Uz ierastību taču varēja paļauties. Viņš iederējās Ierastības zemes pārējo iedzīvotāju pūlī. Un viņš pamatā gribēja tikai to, kas viņam jau bija.
Tā tas viss turpinājās, līdz kādu dienu Nekas sajuta kādu mazu, kņudinošu sajūtu, ka kaut kas liels trūka viņa dzīvē. Viņš nesaprata, ko tas nozīmē.
Šī mazā sajūta pieauga. Lai arī visi Ierastības zemes iedzīvotāji parasti nesagaidīja, ka viņu dzīvēs varētu notikt kaut kas neparasts, tomēr Nekas sāka pēc tā ilgoties.
Pagāja laiks. Tad kādu rītu Nekas piecēlās ar vārdiem, kas atbalsojās viņa prātā: Tas, kas Tev pietrūkst, Tas jau Tev ir dots…
Vai tas var būt? Nekas skatījās un vēroja. Un tad viņš atklāja, ka viņa sirds mazā stūrītī gulēja Liels Sapnis. Lielais Sapnis teica viņam, ka Nekas bija paredzēts būt par KAUT KO un dzīvot lielu mērķu sasniegšanai.
Nekas bija dzirdējis baumas, ka Ierastības zemē dažreiz cilvēki pamostoties ar Lielo Sapni, bet viņš nekad nebija varējis iedomāties, ka kaut kas tāds vārētu notikt viņa dzīvē.
Cik gan daudz nav tādu cilvēku, kuri ir apstājušies tikai tādēļ,
ka tik maz ir bijis to, kuri saka ‘turpini’?
Cik gan daudz nav tādu cilvēku, kuri ir apstājušies tikai tādēļ,
ka tik maz ir bijis to, kuri saka ‘turpini’?
Aerodinamikas likumi liecina, ka kamenei nevajadzētu būt spējīgai lidot.
Kamene to nezin, tāpēc tā tomēr lido.
Aerodinamikas likumi liecina, ka kamenei nevajadzētu būt spējīgai lidot.
Kamene to nezin, tāpēc tā tomēr lido.