Miers ir dārgakmens, kurš ir tik ļoti vērtīgs, ka es par to
atdotu pilnīgi visu – izņemot patiesību.
Miers ir dārgakmens, kurš ir tik ļoti vērtīgs, ka es par to
atdotu pilnīgi visu – izņemot patiesību.
Padošanās nozīmē uzvaru, ja mēs padodamies Dievam.
Padošanās nozīmē uzvaru, ja mēs padodamies Dievam.
Viņš lūdza par saviem ienaidniekiem, un es negribu lūgt pat
par saviem draugiem.
Viņš lūdza par saviem ienaidniekiem, un es negribu lūgt pat
par saviem draugiem.
Kristus mums parādīja, ka patiesa mīlestība nav mērāma sajūtās un to nenosaka sajūtas. Viņš devās uz krustu, kad visas emocijas un instinkti Viņa ķermenī lika griezties atpakaļ. Vai esi lasījis Jēzus lūgšanu Ģetzemanes dārzā? Viņš nejuta ne mazāko vēlēšanos paciest sitienus, karāties pie krusta un atdot savu dzīvību. Taču Viņš nolika savas sajūtas Tēva priekšā, nododot sevi Tēva gribai. Jēzus sajūtas nebija Viņa mīlestības patiesuma pārbaudījums. Tās nevaldīja pār Viņu.
Kristus grib, lai mums būtu tāda pati attieksme. Viņš neteica: “Ja jūs Mani mīlat, pār jums kā ūdenskritums gāzīsies siltas reliģiskas emocijas.” Tā vietā Viņš mums sacīja: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jāņa ev. 14:15) Patiesa mīlestība vienmēr izpaužas, paklausot Dievam un kalpojot citiem. Labas sajūtas ir jaukas, bet tās nav obligātas.
Jēzus piemērs parāda, ka mēs varam kontrolēt mīlestību. Viņš izvēlējās mūs mīlēt. Viņš izvēlējās atdot savu dzīvību par mums. Ticēt, ka vari būt “līdz ausīm iekšā mīlestībā” ir bīstami, jo tas nozīmē, ka tikpat negaidīti tu vari būt “ārā no mīlestības”. Vai tu neesi priecīgs par to, ka Dieva mīlestība pret mums nav tik neprognozējama? Vai tu neesi pateicīgs, ka Dievs savu mīlestību kontrolē un ka tā nav balstīta uz kaprīzēm? Mums jāatmet nepareizais priekšstats, ka mīlestība ir kāds dīvains “spēks”, kas pret mūsu gribu mētā mūs kā lapas vējā. Mēs nevaram attaisnot apzinātu nepareizu rīcību, sakot, ka “mīlestība” mūs sagrāba un “lika” rīkoties bezatbildīgi. Tā nav mīlestība. Gluži otrādi, Bībele to 1. vēstulē Tesaloniķiešiem 4:5 sauc par “kaisli un kārību”. Mēs izpaužam patiesu mīlestību, paklausot Dievam un kalpojot citiem, nevis rīkojoties neapdomīgi un savtīgi. Mēs paši izvēlamies, kā rīkoties.
Kristus mums parādīja, ka patiesa mīlestība nav mērāma sajūtās un to nenosaka sajūtas. Viņš devās uz krustu, kad visas emocijas un instinkti Viņa ķermenī lika griezties atpakaļ. Vai esi lasījis Jēzus lūgšanu Ģetzemanes dārzā? Viņš nejuta ne mazāko vēlēšanos paciest sitienus, karāties pie krusta un atdot savu dzīvību. Taču Viņš nolika savas sajūtas Tēva priekšā, nododot sevi Tēva gribai. Jēzus sajūtas nebija Viņa mīlestības patiesuma pārbaudījums. Tās nevaldīja pār Viņu.
Kristus grib, lai mums būtu tāda pati attieksme. Viņš neteica: “Ja jūs Mani mīlat, pār jums kā ūdenskritums gāzīsies siltas reliģiskas emocijas.” Tā vietā Viņš mums sacīja: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jāņa ev. 14:15) Patiesa mīlestība vienmēr izpaužas, paklausot Dievam un kalpojot citiem. Labas sajūtas ir jaukas, bet tās nav obligātas.
Jēzus piemērs parāda, ka mēs varam kontrolēt mīlestību. Viņš izvēlējās mūs mīlēt. Viņš izvēlējās atdot savu dzīvību par mums. Ticēt, ka vari būt “līdz ausīm iekšā mīlestībā” ir bīstami, jo tas nozīmē, ka tikpat negaidīti tu vari būt “ārā no mīlestības”. Vai tu neesi priecīgs par to, ka Dieva mīlestība pret mums nav tik neprognozējama? Vai tu neesi pateicīgs, ka Dievs savu mīlestību kontrolē un ka tā nav balstīta uz kaprīzēm? Mums jāatmet nepareizais priekšstats, ka mīlestība ir kāds dīvains “spēks”, kas pret mūsu gribu mētā mūs kā lapas vējā. Mēs nevaram attaisnot apzinātu nepareizu rīcību, sakot, ka “mīlestība” mūs sagrāba un “lika” rīkoties bezatbildīgi. Tā nav mīlestība. Gluži otrādi, Bībele to 1. vēstulē Tesaloniķiešiem 4:5 sauc par “kaisli un kārību”. Mēs izpaužam patiesu mīlestību, paklausot Dievam un kalpojot citiem, nevis rīkojoties neapdomīgi un savtīgi. Mēs paši izvēlamies, kā rīkoties.
Ak, daudzo ceļu Dievs, es šodien stāvu šī labirinta priekšā, kas ir kā līdzība manam ceļojumam pie Tevis. Rietumu pasaulē man ir mācīts, ka “visīsākais attālums starp diviem punktiem ir taisna līnija”, un tā kā esmu nepacietīgs cilvēks, man ir grūti gaidīt. Savu ceļu pie Tevis bieži esmu veidojis pēc taisnās līnija parauga.
Bet Tu, Bezgalīgās Pacietības Dievs, man parādīji, ka ir cits ceļš, līkumots ceļš. Ejot pa šo ceļu, manas ilgas un cerības pieaug, kad pietuvojos centram, bet tad es atkal tieku aizvests prom. Taču tieši šāds ceļš daudz vairāk līdzinās manai dzīvei. Kad, ejot pa šo ceļu, lieku pēdu aiz pēdas, reizēm nemaz nešķiet, ka tuvojos mērķim, kaut patiesībā visu laiku virzos tam pretim.
Bet Tu esi Pārsteigumu un Noslēpuma Dievs, un ne jau es nosaku savu ceļu. Labirints ir zīme tam, ka es pakļaujos noslēpumam, ne droši saredzot, bet paļāvībā, ka ceļš, kas līkumo tuvāk un tālāk, beidzot aizved uz Centru, kas esi Tu.
Ak, daudzo ceļu Dievs, es šodien stāvu šī labirinta priekšā, kas ir kā līdzība manam ceļojumam pie Tevis. Rietumu pasaulē man ir mācīts, ka “visīsākais attālums starp diviem punktiem ir taisna līnija”, un tā kā esmu nepacietīgs cilvēks, man ir grūti gaidīt. Savu ceļu pie Tevis bieži esmu veidojis pēc taisnās līnija parauga.
Bet Tu, Bezgalīgās Pacietības Dievs, man parādīji, ka ir cits ceļš, līkumots ceļš. Ejot pa šo ceļu, manas ilgas un cerības pieaug, kad pietuvojos centram, bet tad es atkal tieku aizvests prom. Taču tieši šāds ceļš daudz vairāk līdzinās manai dzīvei. Kad, ejot pa šo ceļu, lieku pēdu aiz pēdas, reizēm nemaz nešķiet, ka tuvojos mērķim, kaut patiesībā visu laiku virzos tam pretim.
Bet Tu esi Pārsteigumu un Noslēpuma Dievs, un ne jau es nosaku savu ceļu. Labirints ir zīme tam, ka es pakļaujos noslēpumam, ne droši saredzot, bet paļāvībā, ka ceļš, kas līkumo tuvāk un tālāk, beidzot aizved uz Centru, kas esi Tu.
Dieva žēlastība ir radikāla žēlastība. Nav cita veida, kādā cilvēks varētu kļūt svēts – kā vien vispirms tiekot atzīts par svētu, tad vēloties kļūt svēts, un visbeidzot arī kļūstot tāds.
Tādi nu mēs nākam – maksāt nespējīgi, netīri, žēlabu pilni, pieprasoši – bet mēs nākam. Kādi tad vēl lai mēs nāktu? Tieši tādi taču mēs esam. Bet mēs nākam pazemībā. Mēs zinām, ka neesam pievilcīgi. Mēs vēlamies Dievu – Viņš ir mūsu vislielākās ilgas, mūsu stiprākā dziņa. Mēs esam atkarīgi no žēlastības – tā ir mūsu vienīgā cerība. Ar žēlastību pietiek. Un tāpēc mēs nākam.
Dievs savukārt tuvojas mums – pats savā noteiktā laikā, nekad automātiski vai paredzami. Bet Viņš nāk.
Gars mūs sūta uz Tēva namu. Dēls mūs uz turieni aizved. Kad mēs ieejam iekšā, tad atceramies, ka mūsu deguns taču pil, ka mūsu seja ir netīra, un ka mūsu drēbes ir saplēstas. Mēs vēl neredzam, ka Kristus mūs pa ceļam ir notīrījis un nomazgājis. Tēvs uz mums paskatās – pilns prieka – tā, it kā mēs būtu visskaistākie bērni visā izplatījumā.
Tad mēs atskārstam: Tēva acīs mēs esam tikpat skaisti kā Kristus, jo mēs esam Viņā! Tēvs priecājas un dzied. Un mēs pateicībā pakrītam pie Viņa kājām. Piepildīti ar prieku. Dēls pieskaras mūsu plecam. Mēs pieceļamies. Kā gan mēs varam mīlēt Viņu vēl vairāk?
Dieva žēlastība ir radikāla žēlastība. Nav cita veida, kādā cilvēks varētu kļūt svēts – kā vien vispirms tiekot atzīts par svētu, tad vēloties kļūt svēts, un visbeidzot arī kļūstot tāds.
Tādi nu mēs nākam – maksāt nespējīgi, netīri, žēlabu pilni, pieprasoši – bet mēs nākam. Kādi tad vēl lai mēs nāktu? Tieši tādi taču mēs esam. Bet mēs nākam pazemībā. Mēs zinām, ka neesam pievilcīgi. Mēs vēlamies Dievu – Viņš ir mūsu vislielākās ilgas, mūsu stiprākā dziņa. Mēs esam atkarīgi no žēlastības – tā ir mūsu vienīgā cerība. Ar žēlastību pietiek. Un tāpēc mēs nākam.
Dievs savukārt tuvojas mums – pats savā noteiktā laikā, nekad automātiski vai paredzami. Bet Viņš nāk.
Gars mūs sūta uz Tēva namu. Dēls mūs uz turieni aizved. Kad mēs ieejam iekšā, tad atceramies, ka mūsu deguns taču pil, ka mūsu seja ir netīra, un ka mūsu drēbes ir saplēstas. Mēs vēl neredzam, ka Kristus mūs pa ceļam ir notīrījis un nomazgājis. Tēvs uz mums paskatās – pilns prieka – tā, it kā mēs būtu visskaistākie bērni visā izplatījumā.
Tad mēs atskārstam: Tēva acīs mēs esam tikpat skaisti kā Kristus, jo mēs esam Viņā! Tēvs priecājas un dzied. Un mēs pateicībā pakrītam pie Viņa kājām. Piepildīti ar prieku. Dēls pieskaras mūsu plecam. Mēs pieceļamies. Kā gan mēs varam mīlēt Viņu vēl vairāk?
Kristieši par Dievu saka, ka “bez Viņa stiprs nav Nekas.” Bet Nekas ir ļoti stiprs: pietiekami stiprs, lai izniekotu cilvēka dzīves labākos gadus – nevis saldos grēkos, bet ar domām, kas drūmi šaudoties ap šo nezin ko un nezin kāpēc, ieslīgstot dīvainībā un tik sīkos apmierinājumos, ka cilvēks tos gandrīz nemana, bungādams ar pirkstiem pa galdu un šūpodams kājas, svilpodams meldiņus, kuri viņam nemaz nepatīk, vai klaiņojot pa garu, tumšu nomoda sapņu labirintu, kuram nav ne patikas, ne vēlmes sniegt kādu iepriecinājumu, bet no kura, reiz nejaušai asociāciju ķēdei aizsākoties, radījums vājuma un mulsuma dēļ vairs nav spējīgs atbrīvoties.
Kristieši par Dievu saka, ka “bez Viņa stiprs nav Nekas.” Bet Nekas ir ļoti stiprs: pietiekami stiprs, lai izniekotu cilvēka dzīves labākos gadus – nevis saldos grēkos, bet ar domām, kas drūmi šaudoties ap šo nezin ko un nezin kāpēc, ieslīgstot dīvainībā un tik sīkos apmierinājumos, ka cilvēks tos gandrīz nemana, bungādams ar pirkstiem pa galdu un šūpodams kājas, svilpodams meldiņus, kuri viņam nemaz nepatīk, vai klaiņojot pa garu, tumšu nomoda sapņu labirintu, kuram nav ne patikas, ne vēlmes sniegt kādu iepriecinājumu, bet no kura, reiz nejaušai asociāciju ķēdei aizsākoties, radījums vājuma un mulsuma dēļ vairs nav spējīgs atbrīvoties.
Labāk, lai cilvēki vēlas tavu autogrāfu, nekā tavus pirkstu nospiedumus.
Labāk, lai cilvēki vēlas tavu autogrāfu, nekā tavus pirkstu nospiedumus.
Pastāvīga laipnība var panākt ļoti daudz. Tāpat kā saule
izkausē ledu, tā laipnība liek iztvaikot pārpratumiem,
uzticības trūkumam un niknumam.
Pastāvīga laipnība var panākt ļoti daudz. Tāpat kā saule
izkausē ledu, tā laipnība liek iztvaikot pārpratumiem,
uzticības trūkumam un niknumam.
Pieņēmis cilvēka izskatu, Jēzus iztukšoja pats Sevi, un tāpēc Viņam nācās visu nepieciešamo ik dienas saņemt no Tēva. Miesa māca, ka, lai saņemtu kaut ko no Dieva, mums ir jābūt īpaši apdāvinātiem vai stipriem ticībā, jo Viņš dod tikai tiem, kuri prot smagi strādāt, pareizi atzīt savus grēkus, sekot pareizajai mācībai vai, citādi sakot, alkatīgi tvert. Jēzus ir uzvarējis alkatību un ļāvis cilvēkam saprast, ko nozīmē ņemt.
Cilvēkam it viss ir jāsaņem ticībā. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi ievērot, kā kristietis saņem tās daudzās svētības, kuras Dievs viņam dod caur ticību.
Es varētu salīdzināt to ar ceļojumu kalnos, kad izslāpis ceļinieks atrod skaidra ūdens strautu. Saliekot plaukstas, jūs satverat ūdeni, bet jo ciešāk sažņaudzas rokas, mēģinot paturēt to, kas jums tik ļoti vajadzīgs, jo mazāk jūsu plaukstās ir ūdens, līdz beidzot tas pazūd pavisam. Ūdens ir jāsaņem, nebaidoties to pazaudēt, un jātur maigi un pārliecībā.
Tā jums ir jādzer arī no dzīvības ūdens. Nepūlieties sagrābt to, ko Dievs ir devis, jo tajā pašā brīdī, kad visa jūsu uzmanība tiek pievērsta tam, lai paturētu to, ko Viņš sniedz līdz ar Sevi pašu, jūs to zaudēsiet.
Pieņēmis cilvēka izskatu, Jēzus iztukšoja pats Sevi, un tāpēc Viņam nācās visu nepieciešamo ik dienas saņemt no Tēva. Miesa māca, ka, lai saņemtu kaut ko no Dieva, mums ir jābūt īpaši apdāvinātiem vai stipriem ticībā, jo Viņš dod tikai tiem, kuri prot smagi strādāt, pareizi atzīt savus grēkus, sekot pareizajai mācībai vai, citādi sakot, alkatīgi tvert. Jēzus ir uzvarējis alkatību un ļāvis cilvēkam saprast, ko nozīmē ņemt.
Cilvēkam it viss ir jāsaņem ticībā. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi ievērot, kā kristietis saņem tās daudzās svētības, kuras Dievs viņam dod caur ticību.
Es varētu salīdzināt to ar ceļojumu kalnos, kad izslāpis ceļinieks atrod skaidra ūdens strautu. Saliekot plaukstas, jūs satverat ūdeni, bet jo ciešāk sažņaudzas rokas, mēģinot paturēt to, kas jums tik ļoti vajadzīgs, jo mazāk jūsu plaukstās ir ūdens, līdz beidzot tas pazūd pavisam. Ūdens ir jāsaņem, nebaidoties to pazaudēt, un jātur maigi un pārliecībā.
Tā jums ir jādzer arī no dzīvības ūdens. Nepūlieties sagrābt to, ko Dievs ir devis, jo tajā pašā brīdī, kad visa jūsu uzmanība tiek pievērsta tam, lai paturētu to, ko Viņš sniedz līdz ar Sevi pašu, jūs to zaudēsiet.