Dieva žēlastība ir radikāla žēlastība. Nav cita veida, kādā cilvēks varētu kļūt svēts – kā vien vispirms tiekot atzīts par svētu, tad vēloties kļūt svēts, un visbeidzot arī kļūstot tāds.
Tādi nu mēs nākam – maksāt nespējīgi, netīri, žēlabu pilni, pieprasoši – bet mēs nākam. Kādi tad vēl lai mēs nāktu? Tieši tādi taču mēs esam. Bet mēs nākam pazemībā. Mēs zinām, ka neesam pievilcīgi. Mēs vēlamies Dievu – Viņš ir mūsu vislielākās ilgas, mūsu stiprākā dziņa. Mēs esam atkarīgi no žēlastības – tā ir mūsu vienīgā cerība. Ar žēlastību pietiek. Un tāpēc mēs nākam.
Dievs savukārt tuvojas mums – pats savā noteiktā laikā, nekad automātiski vai paredzami. Bet Viņš nāk.
Gars mūs sūta uz Tēva namu. Dēls mūs uz turieni aizved. Kad mēs ieejam iekšā, tad atceramies, ka mūsu deguns taču pil, ka mūsu seja ir netīra, un ka mūsu drēbes ir saplēstas. Mēs vēl neredzam, ka Kristus mūs pa ceļam ir notīrījis un nomazgājis. Tēvs uz mums paskatās – pilns prieka – tā, it kā mēs būtu visskaistākie bērni visā izplatījumā.
Tad mēs atskārstam: Tēva acīs mēs esam tikpat skaisti kā Kristus, jo mēs esam Viņā! Tēvs priecājas un dzied. Un mēs pateicībā pakrītam pie Viņa kājām. Piepildīti ar prieku. Dēls pieskaras mūsu plecam. Mēs pieceļamies. Kā gan mēs varam mīlēt Viņu vēl vairāk?
