Ak, daudzo ceļu Dievs, es šodien stāvu šī labirinta priekšā, kas ir kā līdzība manam ceļojumam pie Tevis. Rietumu pasaulē man ir mācīts, ka “visīsākais attālums starp diviem punktiem ir taisna līnija”, un tā kā esmu nepacietīgs cilvēks, man ir grūti gaidīt. Savu ceļu pie Tevis bieži esmu veidojis pēc taisnās līnija parauga.
Bet Tu, Bezgalīgās Pacietības Dievs, man parādīji, ka ir cits ceļš, līkumots ceļš. Ejot pa šo ceļu, manas ilgas un cerības pieaug, kad pietuvojos centram, bet tad es atkal tieku aizvests prom. Taču tieši šāds ceļš daudz vairāk līdzinās manai dzīvei. Kad, ejot pa šo ceļu, lieku pēdu aiz pēdas, reizēm nemaz nešķiet, ka tuvojos mērķim, kaut patiesībā visu laiku virzos tam pretim.
Bet Tu esi Pārsteigumu un Noslēpuma Dievs, un ne jau es nosaku savu ceļu. Labirints ir zīme tam, ka es pakļaujos noslēpumam, ne droši saredzot, bet paļāvībā, ka ceļš, kas līkumo tuvāk un tālāk, beidzot aizved uz Centru, kas esi Tu.
