Skumjas, depresija. Saprotu. Tu atkāpies, pakriti, un izcēlās putekļu mākonis, kas apņēma tevi. Bet nevajag ieslīgt grūtsirdībā! Vējš jau ir izkliedējis šo putekļu mākoni un aiznesis to projām. Sargies no tādām skumjām, kuras var kalpot par tavas lepnības aizsegu. Vai tad tu nezināji, ka esi grēcīgs, nepilnīgs?


Ja tu strīdies ar muļķi, tad pastāv liela iespējamība, ka viņš dara tieši to pašu.


Lietas, kas sagrauj cilvēka dzīvi: bagātība par jebkuru cenu,
miers uz jebkādiem noteikumiem, drošības nostādīšana augstāk
par pienākumu, un vieglas dzīves mīlestība.


Ak, Kungs, atjauno mūsu garu un velc mūsu sirdis pie Tevis, lai mūsu darbs mums nebūtu nasta, bet prieks; un dod mums tik spēcīgu mīlestību uz Tevi, kas var saldināt visas mūsu grūtības. Ak, dodi, kaut mēs nekalpotu Tev ar nospiestu garu kā vergi, bet priecīgi kā bērni, jo mūsu prieks esi Tu un Tavi darbi. Āmen.


Iespēja lūgt man ir viena no visdārgākajām priekšrocībām, jo ticība un piedzī–vojumi mani pārliecina, ka Dievs pats redz un atbild, un Viņa atbildes es nekad nekritizēju. Manā kompetencē ir tikai lūgt. Vienīgi Viņa kompetencē ir dot vai nedot, jo Viņš zina, kā ir labāk. Ja tā nebūtu, es nemaz nedrīkstētu lūgt. Mājas klusumā, dzīves cīņas karstumā, nāvei acīs skatoties – iespēja runāt ar Dievu visur ir nesalīdzināmi liela priekšrocība. Es to vērtēju jo sevišķi tāpēc, ka tā neprasa neko tādu, ko pats vientiesīgākais ceļotājs uz debesīm nevarētu dot. Ja es nevaru ne redzēt, ne dzirdēt, ne runāt – es tomēr varu lūgt tā, ka Dievs to var sadzirdēt. Kad es beidzot iešu caur nāves ieleju, ceru to darīt, sarunājoties ar Viņu.


Ar savas brīvās gribas palīdzību cilvēks nevar izārstēt nedz savu sāpošo zobu, nedz uztūkušo īkšķi; un tomēr viņš joprojām kaislīgi cenšas pierādīt, ka tas ir viņa paša spēkos – izdziedināt savu dvēseli. Lielākais sods, kuru Dievs var pieļaut cilvēka dzīvē, ir atstāt viņu šīs izslavētās brīvās gribas pilnīgā varā.


Vairums no mums gaida līdz kamēr mēs nokļūstam nepatikšanās, un tad pēkšņi sākam lūgt kā negudri. Bet iedomājieties, kas notiktu, ja kādā parastā rītā mēs vienkārši pieceltos un sacītu: “Ko vien Tu gribi, Kungs, es to vēlos šodien priekš Tevis darīt!”


Uz dusmīgiem vārdiem nekad neatbildi ar to pašu. Tieši otrā replika vienmēr ir tā, kas izraisa nepatikšanas. Vislabākā atbilde uz dusmām ir klusums.


Divi izglītoti zinātnieki strīdas par barības organisko uzbūvi, un tajā pat laikā ēdienu, kas nolikts viņu priekšā, atstāj nepagaršotu. Tikmēr vienkāršs lauku cilvēks ar lielu prieku izgaršo visu, kas likts uz brokastu galda. Arī reliģiskā pasaule ir pilna ar problēmu un vainu meklētājiem, pilna ar kritiķiem un skeptiķiem, kuri, tāpat kā šie zinātnieki, cīnās par un ap kristietību, tā arī negūstot nekādu labumu ne paši priekš sevis, ne priekš citiem. Bet daudz, daudz laimīgāki ir tie, kas rīkojas kā šis zemnieks un ik dienas pabaro sevi ar Dieva Vārdu, kas vienīgais ir īstenā dvēseles barība. Luters lūdza: “No skaistiem jautājumiem, Kungs, lūdzu, atbrīvo mani.”


Cik daudzi no mums ir līdzīgi tam slimajam pie Betezdas dīķa! Viņi ļoti ilgojas pēc glābšanas un gadiem ilgi skatās uz citu prieku, kad tie izveseļojušies atstāj žēlastības nama slieksni. Viņi cer, ka reiz pienāks arī viņu kārta.
Bet savas cerības tie likuši uz nepareizā objekta – ūdenim noslēpumainā kārtā jātop sakustinātam, turpretī Ārsts, kas viņus varētu dziedināt, paliek neievērots. Tie gaida kristīgu darbu, nevis pašu Kristu. Uz cilvēku palīdzību vai pašu pūlēm tie cer, lai laikā iekļūtu glābjošajā dīķī. Viņi pastāvīgi pūlas iedziļināties visos kristīgās mācības sīkumos vai arī nonākt spēcīgu jūtu stāvoklī. Ak, kaut viņi labāk iegūtu nopietnāku prātu vai savu grēku dēļ kļūtu nemierīgāki, vai arī iemantotu vairāk ticības drošuma! Gadu pēc gada viņi gaida, vai kāds eņģelis nenāks sakustināt viņu dvēseles tumšos ūdeņus. Bet tāds eņģelis nenāk, un viņi gaida tik ilgi, līdz viņos visas cerības gandrīz izsīkst.
Tādiem tuvojas Pestītājs, jautādams: “Vai tu gribi tapt vesels?” (Jāņa ev. 5:6). Viņš tādu dvēseli nesūta uz kādu augstskolu, lai tur tā iemācītos ticības apliecināšanu. Viņš negaida, lai tā iedegtos nez kādā jūtu karstumā vai izplūstu neliekuļotās asarās. Lai gan Viņš šādu neveselā sirds stāvokli nenosmādē, tad tomēr Viņš visam tam skatās pāri un pievērš Savu uzmanību gribai. Ko tu gribi? Vai tu gribi tikt glābts? Pestīšanas jautājumam ir visciešākais sakars ar tavu gribu.
Un, ja bailīgā dvēsele spēj tikai uz Viņu palūkoties un sacīt: “Es gribētu gan, bet nespēju just; es gribētu gan, bet nespēju ticēt; es gribētu gan, bet nespēju savus grēkus tā nožēlot, kā nākas”, tad Kristus priecīgi uzņems pazudušo avi uz saviem kamiešiem. Viņš saka: “Pietiek, es tavus trūkumus piepildīšu. Es tevi apbēršu dāvanām un ieiešu iekšā pa tavām sirds atvērtām durvīm. Es tevi šķīstīšu no visa tā, kas mani apbēdina”.
Pirmais solis uz pestīšanu ir mūsu vēlēšanās tikt pestītam. Ja par to esi pārliecināts, tad saki to Jēzum, lūkojies uz Viņu, lai Viņš pie tevis iesāk savu žēlastības darbu. Šis ir pirmais solis uz pārvēršanos, kas sākas ar grēku piedošanu un sniedzas līdz pestītā pilnīgai līdzībai ar Dieva Dēlu.