3.10.2003

Iespēja lūgt man ir viena no visdārgākajām priekšrocībām, jo ticība un piedzī–vojumi mani pārliecina, ka Dievs pats redz un atbild, un Viņa atbildes es nekad nekritizēju. Manā kompetencē ir tikai lūgt. Vienīgi Viņa kompetencē ir dot vai nedot, jo Viņš zina, kā ir labāk. Ja tā nebūtu, es nemaz nedrīkstētu lūgt. Mājas klusumā, dzīves cīņas karstumā, nāvei acīs skatoties – iespēja runāt ar Dievu visur ir nesalīdzināmi liela priekšrocība. Es to vērtēju jo sevišķi tāpēc, ka tā neprasa neko tādu, ko pats vientiesīgākais ceļotājs uz debesīm nevarētu dot. Ja es nevaru ne redzēt, ne dzirdēt, ne runāt – es tomēr varu lūgt tā, ka Dievs to var sadzirdēt. Kad es beidzot iešu caur nāves ieleju, ceru to darīt, sarunājoties ar Viņu.