Tieši tagad! Nekavējies sākt tikumisku dzīvi. Nemāni sevi!
“Tagad” nevar būt “pārāk agri” vai “pārāk vēlu”.

Tam kurš laivu airē, reti kad atliek laiks laivas šūpošanai.

“DIVI KANĀRIJPUTNIŅI”
Kādā istabā uz galda bija būris, kurā dzīvoja divi kanārijputniņi. Viņi ilgi bija vērojuši, kā cilvēki viņiem blakus dzīvun viņiem par to bija savi uzskati:
“Jā, cilvēku būris ir lielāks un labāk iekārtots nekā mūsējais, tikai viņi nevēlas dziedāt saimniekam, kas viņus baro.”

Kad dāvanu ietinamais papīrs un lentes ir jau novietoti atkritumu tvertnē, kad silītes makets ir nolikts atpakaļ bēniņos, kad radi un ģimenes draugi ir pateikuši atā un kad māja ir tikpat tukša, cik tukšs jūties tu … ir Viens, kurš gaida, lai varētu piepildīt tavu sirdi un atjaunot tavu cerību. Viņš bija Tev līdzās 24. decembrī un Viņš ir turpat arī divdesmit sestajā.

Patiesība vienmēr ir stipra, lai cik vāja tā neizskatītos. Nepatiesība vienmēr ir vāja, lai cik tā neizskatītos stipra.

Ziemassvētku vakarā ceļinieks ar sievu pārdomāja aizvadītajā gadā paveikto.
Vakariņojot kādā Pireneju ciemata vienīgajā restorānā, vīrs sāka žēloties par kādu darbu, kas netika paveikts kā iecerēts.
Sieva tikmēr uzmanīgi vēroja restorānā uzstādīto Ziemassvētku eglīti. Ceļinieks, nodomājis, ka viņu saruna vairs neinteresē, mainīja tematu.
– Cik skaisti mirdz eglīte, vai ne?
– Tas tiesa, – sieva atbildēja. – Beja tu labi ieskatīsies, starp šīm daudzajām spožajām spuldzītēm viena ir izdegusi. Manuprāt, atskatīdamies uz pagājušo gadu, tu redzi tikai šo vienu izdegušo lampiņu, bet neredzi desmitiem citu, kas dāsni dāvā savu svētīgo gaismu.

Ja, tāpat kā Hērods piepildām savu dzīvi ar lietām un vēlreiz ar lietām, ja mēs uzskatām sevi par tik nenozīmīgiem, ka mums katrs savas dzīves mirklis jāpiepilda ar darbību, kad tad mums atliks laiks doties garajā, nesteidzīgajā ceļojumā pāri tuksnesim, kā to darīja gudrie? Vai arī sēdēt un nesteidzīgi nolūkoties zvaigznēs, kā to darīja aitu gani? Vai prātot par bērna dzimšanu, kā to darīja Marija? Katram no mums ir savs tuksnesis, pa kuru ceļot. Zvaigzne, ko atklāt un kāda būtne mūsos pašos, ko atdzīvināt.

– Labdien, – sacīja mazais princis.
– Labdien, – atņēma pārmijnieks.
– Ko Tu še dari? – vaicāja mazais princis.
– Es šķiroju ceļotājus pa tūkstošiem, – sacīja pārmijnieks. – Es nosūtu vilcienus, kas tos aizved gan pa labi, gan pa kreisi.
Un dārdēdams garām aizjoņoja kāds apgaismots ātrvilciens, tā, ka pārmijnieka būdiņa nodrebēja vien.
– Cik ļoti viņi steidzas, – mazais princis brīnījās. – Ko viņi meklē?
– Pat lokomotīves vadītājs to nezina, – atteica pārmijnieks.
Un pretējā virzienā aizbrāza otrs apgaismots ātrvilciens.
– Vai viņi jau atgriežas? – jautāja mazais princis.
– Tie nav tie paši, – sacīja pārmijnieks. – Tā ir maiņa no citurienes.
– Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?
– Labi ir tur, kur mēs neesam, – atteica pārmijnieks.
Un aizdārdēja trešais apgaismotais ātrvilciens.
– Vai viņi dzenas pakaļ pirmajiem ceļotājiem? – vaicāja mazais princi
– Viņi nedzenas pakaļ nekam, – atteica pārmijnieks. – Viņi vagonos vai nu guļ, vai žāvājas. Vienīgi bērni piespieduši deguntiņus pie logu rūtīm.
– Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, – ieteicās mazais princis. Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst tuva, beja viņiem to atņem, viņi raud…
– Viņi ir laimīgi, – noteica pārmijnieks.

Dievs neieredz lielas lietas, kurās mīlestība nav motivējošais
spēks, bet Viņš priecājas pat par vismazākajām lietām, kuras
pamudinājusi mīlestība.

Baidies mazāk, ceri vairāk;
Gaudies mazāk, elpo vairāk;
Pļāpā mazāk, pasaki vairāk;
Ienīsti mazāk, mīli vairāk.
…Un tu nebūsi tālu no Debesu valstības.