16.06.2003

AldisUdris

Kādu dienu Parīzē Voltērs ar savu draugu sastapa reliģisku procesiju, kura nesa krucifiksu. Voltērs, ko visi uzskatīja par neticīgu, noņēma cepuri. “Ko?!” izsaucās draugs. “Vai tu esi ar Dievu izlīdzinājies?” Voltērs ar smalku ironiju atbildēja: “Mēs sveicināmies, bet nesarunājamies.” Šī frāze pareizi apzīmē daudzu cilvēku attiecības ar Dievu. Viņi tic, ka Dievs ir; viņi nevar izskaidrot pasaules visumu bez Viņa, bet viņiem nav ar Dievu personisku attiecību. Viņi sveicina, bet nesarunājas. Viņi tic baznīcai, un sevišķos sajūsmas brīžos, kad kāds pārdzīvojums viņus uz to noskaņojis, viņus aizkustina dievkalpojumu svinīgums, bet viņiem nav personīgas draudzības ar Dievu. Viņi sveicina, bet nesarunājas.