Smagi grēkojam:
ja neatbildam uz ikdienas errastību purvā grimstošā saucienu, ja izliekamies kurli pret skumju jūrā slīkstošā kliedzienu;
ja noraidām nesavtīgu dāvanu;
ja neatbildam uz vēstuli, kas nav rakstīta aiz gara laika vai iedomības;
ja pieņemam, ka kaimiņš ir kurls, un tāpēc diendienā liekam viņam ciest zāles pļāvēja tarkšķi;
ja ar nevajadzīgu, bezpersonisku, nepamatotu zvanīšanu pa tālruni saraustām gabalos ar grūtībām uzceltu domu celtni;
ja pametam veco draugu kāda jauna drauga dēļ;
ja nobradājam cilvēka vai Radītāja sētus stādus vai nonāvējam vēl daudz trauslākās, neredzamās prieka puķes;
ja esam pludiņš, kas kavē divu tuvu cilvēku sarunai sasniegt dziļumu;
ja ar netaktības šķērēm vai ar egoisma nazi pārgriežam trauslo dzīvības saiti, kas vieno divus cilvēkus;
ja pilinām šaubu indi gaidāmā prieka biķerī;
ja piesārņojam mūzikas tīro plūdumu ar atkritumu vārdiem;
ja modinām gulošo pirms laika;
ja autora personīgi dāvāto grāmatu pametam bez atbildes, kā zārkā ieslēgtu;
ja ļaujam divām zemes dzīves vērtīgākajām dāvanām – tējai un draudzībai – atdzist, tās atšķaidām vai uzsildām.
