Visskaistāk koks izskatās pavasara plaukumā. Drīz vien ziedu vietā parādās augļi, un pēc tam koka dzīvība lēnām aizplūst dziļumā – saknēs. Un tad, da˛kārt pat ļoti spēji un negaidīti, iestājas ziema. Iespējams, kokam liekas, ka tas mirst, bet tas nenotiek, jo iznīcinošais sals nespēj aizsniegt tā būtības dziļumus. Šķietami ļoti lēni atkal iestājas pavasaris un cikls turpinās. Tā arī dvēseles ziema ir ticīga cilvēka dzīves normāla sastāvdaļa, kura ir nepieciešama viņa izaugsmei.

Daļa cilvēku ir potēti pret Jēzu. Pote ir neliela deva īstās lietas. Viņi par Kristu ir dzirdējuši tikai tik daudz, lai nodomātu, ka ir dzirdējuši pietiekami. Tādēļ viņi to ir nodēvējuši par nesvarīgu un noraidījuši. Bet patiesībā viņi Kristus vēsti nav “dzirdējuši” vispār. Diem˛ēl viņi ir noraidījuši nepareizo personu.

Nebīsties atklāt Dievam savas vajadzības, nedomā, ka tās var būt pārāk lielas. Droši izkrati visu, kas apsplēpts tavā sirdī, visu – kaut arī tev būtu vesels maiss da˛ādu trūkumu. Viņš ir daudz lielāks un varenāks. Viņš spēj un grib darīt lietas, kas ir daudz lielākas nekā mūsu nepilnības. Tikai nesāc Viņa priekša neko svērt un dalīt – Dievs taču nav cilvēks, kam varētu nepatikt, ka mēģina pārāk daudz no Viņa izlūgties. Jo vairāk tu lūdz, jo labprātāk Dievs tevi uzklausa. Izber un izlej Viņa priekšā visu – un nevis pa pilienam. Viņš arī neskaitīs pilienus, bet izlies pār tevi Savu ˛ēlastību līdzīgi ūdens straumēm.

Mēs vairs dzīvi nedzīvojam. Mēs to patērējam.

Pierādījumu neesamība nekādā ziņā nav to neesamības pierādījums.

Iedomība, nevis cerība, ir tā, kas mirst pēdējā.

Sēro par mirušajiem, cīnies par dzīvajiem.

Evaņģēlijs ir visdziļākais mierinājums, ko iespējams piedāvāt cilvēka sirdij.

Cilvēks var būt drosmīgs tikai tad, ja ir nobijies.

Staigāt neiemācās, sekojot likumiem, bet gan mēģinot un krītot.