Valodu neiemācās divos mēnešos. Atkal un atkal būs jāpieliek pūles, lai to apgūtu labāk. Tāpat man šķiet, ka es nekad nebeigšu “gatavoties” darbam misijas laukā. Taču es esmu saņēmis mierinājumu, domājot par mūsu Kunga trīsdesmit klusajiem sagatavošanās gadiem, kurus Viņš pavadīja kopā ar ģimeni un noliecies pār galdnieka solu. Vai šīs dienas bija mazāk patīkama smarža Dievam, nekā Viņa vēlākie darbi cilvēku acu priekšā? Domāju, ka nē. Rūpīgi pagatavota mēbele un dziedināts aklais cilvēks – tie abi Tēvam nozīmēja ko līdzīgu: darbs ir labi paveikts, uzdevums ir izpildīts.


Visi atbalsta progresu, bet neviens nevēlas pārmaiņas.


Esmu atklājis, ka kristīgu līderu galvenā vajadzība nav lielāka nodošanās, vairāk reliģijas un lielāki sasniegumi priekš Jēzus. Viņiem jāmāca, ka viņi ir caurcaurim grēcīgi un Dievs viņus vienalga mīl.


Viss, kas sākts dusmās, beidzas kaunā.


Tu nekad neaugsi, ja nemēģināsi darīt neko tādu,
kas sniedzas tālāk par to, ko esi jau apguvis.


Ja evaņģēlijs, kuram tu tici, var tikt pievienots veicamo darbu sarakstam,
tas nemaz nav evaņģēlijs.


Dievs prasīja Jonam neiespējamo. Mums jāsaprot, ka tas, ko Dievs prasa, cilvēka skatījumā vienmēr būs neiespējams.


Ja tavi sapņi tevi nebiedē, tie nav pietiekami lieli.


Ziemassvētki ir balstīti uz brīnišķīgu un tīši plānotu paradoksu: bezpajumtnieka piedzimšanai jātiek svinētai zem katra jumta.


Visniecīgākā rīcība vienmēr ir labāka par visdrosmīgākajiem nodomiem.