Tu esi pazemīgs nevis tad, kad pats sevi pazemini, bet gan tad, kad to dara citi, bet tu to paciet Kristus dēļ.

Dažs labs iet pa dzīvi kā pa tuneli, pat neapjaušot, cik spilgti spīd un kā silda ticības saule.

Tu neproti Dievu lūgt? Nostājies Dieva priekšā, un, tiklīdz tu pateiksi: “Kungs, es neprotu lūgt!…” – vari būt drošs, ka tu jau lūdz.

Kas tur liels, ja visa pasaule vēršas pret tevi? Uz priekšu! Atkārto psalma vārdus: “Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana: no kā man bīties?…” “Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm.”

Tevī ir godkāre: tu gribi zināt… tu gribi būt vadībā… tu gribi būt drosmīgs. Labi. Brīnišķīgi. Bet… tikai Kristus dēļ, Mīlestības dēļ.

Kristus ienaidnieki nekad nav bijuši saprātīgi. Kad Lācars tika atdzīvināts, viņiem vajadzēja piekāpties un atzīt, ka Kristus ir Dievs. Bet viņi? Viņi teica: “Nokausim to, kas dod dzīvību.” Mūsdienās notiek tāpat.

Pienācis rīts, un laiks celties. Vēl tikai Tēvreizi, un tad bez vilcināšanās augšā! Šis mirklis prasa pašaizliedzību, tas mērdē miesu un stiprina gribu… un arī veselībai nenāk par sliktu.

Man nav pieņemama tava terminoloģija, ja gļēvulību tu dēvē par apdomību. Tava apdomība dod iespēju vienam otram tukšgalvim un bezdievim uzdoties par gudrinieku un ieņemt tādu posteni, kādu tas nedrīkstētu ieņemt.

Jēzus ir teicis: “Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums tiks atvērts.” Lūdz! Kurā pasaulīgā iestādē tev var dot lielākas panākumu garantijas?

Kāpēc dusmoties, ja dusmojoties tu apvaino Dievu, kaitini tuvāko un arī pats pārdzīvo nepatīkamus mirkļus… Tev vienreiz tik un tā būs jābeidz dusmoties.