“ Mani laiki stāv Tavā Rokā, ” – tā psalmists lūgšanā uzrunā savu Radītāju:
“ Tavā rokā stāv mani likteņi..” (Ps.31:16a)
” Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā.” (Ps.39: 6a)
“ ..Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” (Ps.139:16b)
Laiks patiešām ir Dieva dāvana, kuru saņemam, kuru lietojam un tajā dzīvojam, bet diemžēl pietiekami nenovērtējam un ne vienmēr derīgi izlietojam. Kaut arī zinātnieki un filozofi palīdz mums saprast, ka laika jēdziens ir relatīvs, tomēr no tā nekur nevaram aiziet un mums tajā jādzīvo un ar to jārēķinās. Manā bērnībā mums kā svētdienskolēniem atgādināja, ka dienas vidū, pulkstens 12.00, kad uz pulksteņu ciparnīcām abi divi rādītāji rāda uz augšu – uz Debesīm, jāiet uz svētdienas skolu klausīties Bībeles stāstus, lai lūgšanās un dziesmās pielūgtu un slavētu Dievu. Otrā tāda reize, kad abi pulksteņa rādītāji – lielais un mazais – rāda uz augšu, ir pusnaktī, kad sākas jauna diena, kā arī gadu mijas laikā, kad iesākas Jaunais gads. Iepriekšējās paaudzēs iemīļotajā kora dziesmu krājumā – vecajā “Skaņu Rotā”, no kuras arī tagad Latvijas Kristīgais Radio noteiktā vakara stundā katru reizi kaut ko atskaņo, ir dziesma: “Ap klusu dzidru pusnakti..” , kas vēsta par Kristus piedzimšanas notikumu Bētlemē. Ka Marija jaundzimušo Jēzu guldīja silītē tieši pusnakts laikā, tā ir dziesminieka brīva un ļoti ticama un iespējama fantāzija. Ļoti svarīgs un nenoliedzams fakts ir tas, ka no šīs pusnakts stundas iesākās ne tikai jauns gads vai gadsimts, bet mūsu tagadējais laikmets, ko mēdz dēvēt par mūsu ēru, ar savu laika skaitīšanas sākuma atskaites punktu (Anno Domini – A.D.- Tā Kunga žēlastības gadā).
Cilvēki mūsu dienās gadu mijas sliekšņa pāriešanu bieži atzīmē ar skaļiem trokšņiem, šāvieniem un uguņošanu. Tā varbūt pat ir neīsta, it kā samākslota, uzspēlēta līksmība. Atceros no bērnības, kā mēs Rucavas baptistu baznīcā vienmēr sagaidījām Jaunā gada robežu, zemojoties uz ceļiem, kopējā lūgšanā.
Pirmais gājiens Jaunā gada rītā man, kā ierasts, ir uz dievnamu. Šorīt, Jaunā 2019.gada dievkalpojums notiek “mūsdienīgā formātā”. Mateja dievnams ir mājīgi silts un spoži apgaismots. No Ziemassvētkiem vēl saglabājusies milzu egle ar galotni līdz pašiem zāles griestiem, kas ir trīsstāvu ēkas augstumā. Egle ir paaugstinājuma labajā pusē, un uz tās – greznojumu virtenes ar mirdzošām nelielām spuldzītēm skaitā vairākos tūkstošos. Uz paaugstinājuma pašā tā centrā Bētlemes silītes simboliska imitācija, uz kuras izvietotas vairākas mirdzošas zvaigznītes. Kreisajā pusē – ganu lukturus un pilsētas torņus atgādinošas dekorācijas.
Dievkalpojumu vada draudzes sekretārs Lauris Grīns un sludina kalpotājs Elmārs Mažolis. Kopdziedāšanu vada pielūgsmes grupa ar tās vadītāju Māri Titovu priekšgalā.
Aizvadītais 2018.gads mums ir bijis divkāršs jubilejas gads. Rīgas baptistu Mateja draudze ar pateicības lūgšanu un aizlūgšanu “ķēdi” atzīmēja savas dibināšanas 150. gadadienu, ar svētīšanos, slavas dziesmām pateicās Debesu Tēvam, ka ir varējusi darboties un pastāvēt jau pusotru gadsimtu ilgi . Mateja dievnams ticis uzcelts pāris gadu laikā. Tas noticis uz XX gadsimta sliekšņa. Dievnams palicis neskarts abu – Pirmā un Otrā Pasaules karu laikā, un tā darbība turpinājusies arī visu padomju okupācijas piecdesmit gadu laikā.
Aizvadītais gads bija arī mūsu Latvijas valsts neatkarības 100 gadu jubileja. Jo tieši pirms 100 gadiem, beidzoties Pirmajam Pasaules karam, 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas neatkarība, kuru turpmākajos gados nācās aizstāvēt pret dažādām pretvarām. Visu pagājušo gadu iezīmēja dažādi jubilejas pasākumi. Mēnesi pirms 18.novembra jubilejas datuma Rīgā, Skonto stadionā notika kristīgo konfesiju kopīgi organizēta tautas lūgšanu sapulce, kurā piedalījās daudzi tūkstoši dalībnieku. Divos Rīgas baptistu dievnamos – Golgātas un Mateja baznīcās, piedaloties Lutera un Rīgas Doma luterāņu koriem, notika garīgās koru mūzikas koncerti, kas noslēdzās ar visu minēto četru koru kopdziedāšanu svinīgajā dievkalpojumā Rīgas Domā.
Visvairāk izplatītais un vispārcilvēciskajā izpratnē dominējošais uzskats ir, ka laiks aiz mums un tāpat arī pēc mums bija un ir bezgalīgi mūžīgs, un to visu patiešām ar saprātu grūti aptvert. Pagājušo laiku robežas ir nosacītas, tās pieminētas vēsturnieku aprakstos par tuvāko vai tālāko pagātni un hronikās. Balstoties uz pasaules notikumu kopsakaru un to secības analīzi, futurologi mēģina iezīmēt nākotnes laiku robežas, bet tās nav droši nosakāmas. Droši ir vienīgi Bībeles praviešu vēstījumi, jo Visuzinātājs Dievs tiem tos ir atklājis. (Daniēls2:21; 7:22;8:17,19,26; 10:14, un citi pravieši; arī Ap.d.17:26). Tomēr “..dienu un stundu neviensnezina”, kā vienīgi Pats Dievs Tēvs (Mat.24:36; Mark.13:32). Cilvēka rīcība ir ierobežota un atkarīga no tā pieredzes, sirdsapziņas, viņa prāta un fiziskajām spējām. “ .. Dievam visas lietas ir iespējamas..” (Mark.10:27).
Sliekšņi ir cilvēka izveidotas robežas. Labi, ja tās saskan ar Dieva principiem un Viņa nospraustajām robežām. Nonākot līdz slieksnim, cilvēks var apstāties vai arī neapstāties. Pārkāpjot slieksnim, cilvēks nonāk citā kvalitātē, un labi, ja šī kvalitāte ar šo soli ir kļuvusi labāka.
Enoks Biķis Rīgas baptistu Mateja draudzē.
Foto no 2019.g. 1. janvāra dievkalpojuma, autors Ivars Nagainis.