8.11.2011

AldisUdris

Kungs, Tu nopietni sarežģī manu dzīvi! Tavam bauslim “Mīli Kungu, savu Dievu!” būtu vieglāk sekot, ja Tu nebūtu pievienojis vēl otru, kas ir tam līdzīgs: “Mīli savus brāļus!” Mīli viņus visus un visu laiku. Tas nav viegli, Kungs! Un tomēr man šķita, ka biju to sasniedzis: man šķita, ka esmu labs kristietis, jauks pret savu tuvāko. Man šķita, ka esmu tik gatavs ziedoties, tik mīlošs, tik atdevīgs. Bet, lūk, Tu man saki, ka ar to nepietiek. Ka reizēm tas ir pat nepareizi! Tas ir grūti, Kungs, – mīlēt tuvāko, kuru es redzu. Bet vēl grūtāk ir mīlēt to, kuru neredzu, kalpot brāļiem, nepazīstot viņus. Un tā, ka viņi nepazīst mani. Es būtu izvēlējies savu mazo ievainoto uz sava mazā Jērikas ceļa, ko labi apkopt, labi aprūpēt, labi dziedināt. Bet ceļš, kas ved no Jeruzalemes uz Jēriku, ir kļuvis daudz garāks, tas sniedzas līdz pat pasaules robežām. Uz tā tagad ir ļaužu pūļi, kas atkal un atkal iet cits citam garām, no visām tautām, visos laikos. Un es esmu uz sava mazā celiņa, liekot soli aiz soļa, viena roka vienam brālim un otra citam, pārāk lēns un pārāk mazs, lai mīlētu visus. Lūk, esmu Tavā rīcībā, Kungs, Tev kopā ar viņiem. Lūk, esmu jūsu rīcībā, mani daudzie brāļi, nepazīstamām sejām.