Jūs esat atdūries pret klasisku šķērsli: sajūtu, ka nekas neizdodas, ka laiks, ko veltāt lūgšanai, ir velti izšķiests, vai pat izjūtat pazemojumu, jo jums neizdodas Dievam sniegt neko citu, kā vien kaut kādu bezveidīgu, bezcerīgi tukšu lūgšanu. Un lūk, jūs jau esat vīlies…
(..) Par to cik vērtīgs ir laiks, kas veltīts lūgšanai, nevajag spriest tikai no jūsu aktivitātes viedokļa. Arī Dievs darbojas. Un visupirms – Dievs. Un jāatceras, ka Viņa darbībai ir lielāka nozīme nekā jūsējai.
Kad jūs sauļojaties, tad taču nav nepieciešama jūsu piepūle, lai saule jūs sasildītu un caurstrāvotu: pietiek ar to, ka jūs atrodaties miera stāvoklī, ļaujoties saules staru iedarbībai. Līdzīgi ir ar lūgšanu: pietiek ar to, ka ļaujamies Saules iedarbībai.
Taču nepieciešama vēl arī ticība Saulei un Tās darbībai. Svarīgi, lai mēs ticētu. Tieši ticība ir tā, kas uztver Dieva svētdarošo darbību, tieši ticība mūs atver un pakļauj šai iedarbībai.
