6.06.2016

AldisUdris

Es joprojām esmu tik tālu no Dieva, ka nejūtu viņa klātbūtni pat tad, kad lūdzu. Patiesībā, dažkārt, kad izrunāju Dieva vārdu, man šķiet, ka es grimstu tukšumā. Tās nav bailīgas vai reibstošas sajūtas, drīzāk sajūtu nav nekādu – un tas ir daudz briesmīgāk. Tomēr lūgšana ir mans vienīgais glābiņš, un lai cik daudz velnu riņķotu ap mani, es tveršos pie virves, ko Dievs man ir pasviedis, kaut arī manas bezjūtīgās rokas to nespēj vairs sataustīt.