Mūsdienās ļoti populārs ir ieskats, ka viss ļaunums un samaitātība nāk no ārpuses, piemēram, no dažiem sliktiem cilvēkiem vai sliktas ietekmes sabiedrībā, “vides” un “struktūrām”. Pats par sevi saprotams, ka tad, ja šādas ietekmes nebūtu, cilvēks būtu un paliktu labs. Jēzus mums māca pavisam ko citu: “No sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Tas viss sagāna cilvēku.” (Mateja ev. 15:19–20) Šie nav no Jaunās Derības konteksta izrauti vārdi. Tie ir saskaņā ar pārējo Bībeli: “Cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām domām.” (1. Mozus gr. 8:21)
Protams, šādu ieskatu bieži pārprot un nepareizi izmanto zināšanu un pieredzes trūkuma dēļ. Šiem vārdiem galvenokārt ir divējs nolūks: atklāt cilvēka garīgā stāvokļa cēloņus, t.i., mūsu nespēju palīdzēt pašiem sev un būt sevis atpestītājiem, un tajā pašā laikā vest mūs atpakaļ pie vienīgā glābšanas ceļa – mūsu Kunga un Pestītāja. Vienā ziņā tieši tāds ir bauslības uzdevums: tā ir “aizbildne” līdz brīdim, kad nāk Kristus (Galatiešiem 3:24). Pēc visām šīm pārdomām mums jāpatur prātā arī paša Kristus teiktais, ka cilvēkā ir arī daudz kā laba – gan ticīgajos, gan neticīgajos –, piemēram, labestības un taisnīguma izjūta. Tāpēc Jēzus var teikt arī tiem, kas Viņam netic: “Kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība?” (Lūkas ev. 12:57) – un: “Jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas.” (Mateja ev. 7:11)
