Apmeklējot Jelloustounas nacionālo parku, es biju pārsteigts ieraudzīka pie paša galvenā un tūristu visiecienītākā geizera bija uzstādīts digitālais pulkstenis, kas rādīja, cik daudz laika ir atlicis līdz nākamajam geizera izvirdumam. Veseli pulki ar japāņu un vācu tūristiem bija ielenkuši šo vietu un, savas kameras pavērsuši pret šo tik ievērojamo zemes atveri, gaidīja kā tuvojās nākamais “tvaika un sēra pilnais piedzīvojums”. Pulkstenis laiku skaitīja atpakaļ – 10 minūtes, 9, 8, 7…
Pēc tam, kad vienu šī geizera lielisko izvirdumu bijām apskatījuši tiešā tuvumā, mēs ar sievu nolēmām nākamo “izrādes cēlienu” sagaidīt turpat blakus esošajā restorānā, kura logi bija vērsti uz šo pašu noslēpumaino vietu. Kad elektroniskais pulkstenis sāka skaitīt pēdējo minūti, mēs, tāpat kā visi pārējie pusdienotāji, pielēcām kājās un piesteidzāmies pie restorāna logiem, lai nepalaistu garām nākamo “brīnumaino notikumu”.
Tūliņ pat, it kā pēc kāda vienota signāla, vesela grupa ar oficiantiem un citiem apkalpotājiem steidzās apkopt mūsu galdus – uzpildīt tukšās ūdens glāzes un novākt netīros traukus. Tad, kad geizers beidzot izšāva gaisā savas varenās ūdens un tvaika šaltis, mēs tūristi apbrīnā teicām “uhh” un “ahh” un klikšķinājām savas fotokameras. Benejauši paskatoties pār savu plecu atpakaļ, es ieraudzīju, ka itin ne viens no mūsu oficiantiem un apkalpotājiem – pat tie, kas bija pabeiguši savus darbus – neskatījās pat uz logu pusi. Viņi bija apraduši ar Lielo geizeru un tas bija zaudējis spēju viņus pārsteigt.
Līdzīgi var notikt arī ar ticību. Ebrejiem 19. gadsimta Francijā bija teiciens, kas raksturoja ticības degsmes zudumu paaudžu maiņas rezultātā: “Vectēvs Dievu lūdz ebreju valodā, tēvs lasa lūgšanas franciski, bet dēls vairs nelūdz nemaz…” Tāpat var notikt ar garīgumu arī atsevišķas personas dzīvē. Garīga degsme izplūst kā geizers līdzko cilvēks piedzīvo jaunpiedzimšanu, pēc tam tā saplūst siltā dīķī, un visbeidzot iztvaiko paviršības un zudušu ilūziju saulē.