Kristiešiem savās attiecībās vajadzētu būt viscilvēcīgākajiem ļaudīm, kādus vien pasaule spēj ieraudzīt. Kas gan vēl labāk spētu runāt par Dievu šajā necilvēcīguma un bezpersoniskuma laikmetā? Kad cilvēki skatās uz mums, viņu reakcijai vajadzētu būt: “Skat, šie ir cilvēcīgi ļaudis” – cilvēcīgi tādēļ, ka mēs zinām, ka esam atšķirīgi no dzīvniekiem, augiem un mašīnām. Ja viņi, skatoties uz mums, nevar sacīt: “Šie ir īsti cilvēki”, ne ar ko citu nebūs līdzēts.
Bieži notiek tā, ka jauni cilvēki kļūst par kristiešiem un tad draudzes rindās lūko atrast kādus īstus, reālus cilvēkus, bet šie meklējumi nesekmējas. Pārāk bieži kristieši ir tikai papīra cilvēki. Ja mēs šīs lietas nesludināsim un nerunāsim par tām viens ar otru, mēs nevaram sagaidīt, ka kristieši rīkosies atbilstoši. Tas vienmēr ir bijis svarīgi, bet tas ir vēl svarīgāk tagad, jo mēs dzīvojam pasaulē, kurā personība aizvien vairāk tiek noārdīta. Ja mēs, kas esam kļuvuši par Dieva bērniem, neparādam, ka Viņš ir personisks mūsu dzīvēs, tad mēs patiesībā noliedzam Viņa eksistenci, un Viņš nespēj neskumt.
