Daži cilvēki sapņo par panākumiem…
citi paliek nomodā, lai tos sasniegtu.

Viņš lūdza par saviem ienaidniekiem,
un tu nelūdz pat par saviem draugiem.

Man nav nekādu šaubu, ka pasaule vēl
nav sabrukusi tikai kristiešu lūgšanu dēļ.

Lūgšana mūs nesagatavo lielākiem darbiem.
Lūgšana ir lielākais darbs.

Mūsu uzmanību pievērš daudzas balsis. Kāda saka: “Pierādi, ka tu esi labs!” Cita: “Tev labāk vajadzētu kaunēties par sevi.” Vēl kāda balss saka: “Nevienam īsti par tevi nav nekādas daļas.” Un vēl: “Esi pārliecināts par sevi, un tu būsi veiksmīgs, slavens un ietekmīgs.” Taču aiz visām šīm bieži vien ļoti skaļajām balsīm ir kāda klusa balss, kas saka: “Tu esi mans mīļais Dēls, uz tevi man labs prāts.” Šī ir balss, kuru mums vajadzētu dzirdēt labāk par citām. Tomēr, lai izdzirdētu šo balsi, nepieciešamas īpašas pūles: nepieciešama vienatne, klusums un stingra apņemšanās ieklausīties. Tā ir lūgšanas būtība. Tā ir ieklausīšanās balsī, kas mūs sauc – “mans mīļais”.

Pacietība pret citiem ir mīlestība, pacietība pret sevi ir cerība, pacietība pret Dievu ir ticība.

Bērnus nesamaitā tas, ka mēs viņiem dodam vairāk; bērnus samaitā tas, ja mēs to darām, lai izvairītos no konfrontācijas.

Tas, kā mēs runājam ar saviem bērniem, kļūst par viņu iekšējo balsi.

Mēs nododam cilvēkus Dieva žēlastībai, un paši neparādām viņiem nekādu.

Dzīvē varēsi paveikt pavisam maz, ja strādāsi tikai tajās dienās, kad jūties labi.