Pēc sešām darba dienām Dievs atpūtās, un pasaule nesabruka. Kas mums liek domāt, ka mūsu apstāšanās varētu izraisīt pretēju rezultātu?


Es nezinu precīzākus datus par pasaules izcelšanos, kā tos, kas ir Bībelē.


Es lūdzu Dievam ticību un domāju, ka tā mani ķers kā zibens spēriens.
Taču ticība nenāca. Tad vienu dienu es lasīju: “Ticība nāk no klausīšanās, bet klausīšanās no Dieva Vārda.” Es biju aizvēris savu Bībeli un lūdzis pēc ticības. Tad es sāku studēt Bībeli, un kopš tā brīža ticība nemitējās augt.


Tas, kurš grib, lai viņa labie darbi būtu zināmi visiem, kalpo nevis tikumam, bet slavai.


Liec ļaudīm vēlēties, lai evaņģēlijs būtu patiess… un tad parādi, ka tas patiešām tāds ir.


Maize priekš manis – tas ir materiālas dabas jautājums. Bet maize priekš mana kaimiņa un visiem citiem cilvēkiem – tas ir garīgs un reliģisks jautājums.


Starp maniem pacientiem otrā dzīves pusē, vecākiem par 35 gadiem, nav neviena, kura problēmas varētu atrisināt, apejot reliģiju. Varu noteikti sacīt, ka visi viņi jūtas slimi tāpēc, ka ir pazaudējuši mūžīgās vērtības – to, ko var dot dzīva reliģija ar saviem sekotājiem. Neviens no šiem pacientiem nevar izārstēties, ja viņš neatgriežas pie reliģiskiem uzskatiem.


Dievs pie krusta! Tā ir visa mana teoloģija.


Nopelt ir viegli, tāpēc arī daudzi to dara; pamatoti un saprātīgi slavēt – grūti, tāpēc arī tikai retais to iedrošinās darīt.


Viena diena ir vērtīgāka par divām rītdienām.
Par to, kas es būšu, es kļūstu jau tagad.