Sākumā es lūdzu, lai Dievs man palīdz. Tad es lūdzu, ka varētu palīdzēt Viņam. Tagad es lūdzu, lai Dievs dara Savu darbu caur mani.


Tev jādzīvo ar cilvēkiem, lai tu zinātu viņu problēmas, un tev jādzīvo ar Dievu, lai spētu tās risināt.


Žēlastība mūs saista ar saitēm, kas ir daudz stiprākas par pienākumu. Žēlastība ir bez maksas, taču līdzko jūs to pieņemat, jūs uz mūžīgiem laikiem kļūstat saistīts ar tās Devēju. Līdzīgs rada līdzīgu – žēlastība dara jūs žēlsirdīgus, Devējs dara jūs par cilvēkiem, kas dod.


Esi pateicīgs par vismazākajām dāvanām, jo tā tu kļūsi gatavs saņemt lielākas.


Pret dievbijīgajiem un kristiešiem Dievs izturas gandrīz tāpat kā pret bezdievīgajiem un nekristiešiem. Jā, dažkārt arī vēl bargāk. Viņš rīkojas ar cilvēku gluži kā namatēvs ar savu dēlu vai kalpu. Dēlu viņš soda ar rīksti un pārmāca daudz biežāk un vairāk nekā kalpu; tomēr tieši viņam tēvs piešķir mantojumā savu bagātību. Turpretī ļaunu, nepaklausīgu kalpu viņš nesit ar rīksti, bet izgrūž pa durvīm un nedod tam nekā no mantojuma. Citādi es nevaru izskaidrot, kādēļ Dievs Saviem mīļajiem bērniem pasaulē liek pieredzēt grūtības un ciešanas; turpretī bezdievjiem Viņš bieži dod visa papilnam, ka tie var dzīvot vienos priekos.


Cilvēka gars pakļauts tam pašam likumam, kuram pakļauta viņa miesa – tas nespēj eksistēt, ja pastāvīgi nesaņem barību.


Diena, kas pavadīta raizējoties, atņem vairāk spēka nekā nedēļa, kas pavadīta strādājot.


Mūsu gara Valdnieks savā mīlestībā uz mums devis mums savu evaņģēliju. Viņš pats ir mūsu draugs, mūsu Tēvs un patiesais Dievs. Māte nevar vairāk rūpēties par savu zīdaini, nekā par mums rūpējas mūsu Valdnieks, mūsu Ķēniņš. Dvēsele, apburta no evaņģēlija skaistuma, nepieder vairs sev. Dievs tūlīt to pārvalda. Viņš valda par visiem viņas nodomiem un spējām, kuras tagad pieder Viņam.


Jūs varat darīt vairākas lietas savā dzīvē, bet nevarat tās visas izpildīt par simt procentiem, neliekot kādam par to maksāt. Mēs spējam izdomāt tik daudz attaisnojumu. Viens no tiem, par kuru mēs sevi pārliecinām, ir, ka reiz pienāks diena, kad nevajadzēs darīt tik daudz. Mēs sev sakām: “Kad māja būs izremontēta, kad es saņemšu paaugstinājumu, kad es nolikšu tos eksāmenus – tad man būs vairāk laika.” (..) Mēs sakām sev, ka tā ir labi, jo tā diena, kad nevajadzēs darīt tik daudz, tuvojas. Būtu labāk, ja mēs šajā pašā brīdī saprastu, ka tāda diena ir ilūzija, tāda nekad nepienāks. Lai kāda arī būtu situācija, mums visiem atradīsies, ar ko aizpildīt savu laiku. Tāpēc nepieciešams laiku svarīgām lietām speciāli ieplānot, un tas jādara jau tagad.


Laiks mums ir jāizmanto kā instruments, nevis kā dīvāns.