Izskaidrojot savu nevēlēšanos pievērsties kristietībai, daudzi aizbildinās ar to, ka Baznīca gan senatnē, gan šodien ap sevi pulcina vislielākos liekuļus. Ļaudis runā par senajām pārestībām, pastrādātām Jēzus Kristus vārdā, tādām kā inkvizīcija, raganu prāvas un citas ļaundarības. (..)
Savukārt mūsdienās sastopams pietiekams skaits mācītāju un draudžu darbinieku, kas vainojami alkoholismā, laulības pārkāpšanā vai kādā citā darbībā, kas nesaskan ar viņu paustajiem uzskatiem. Šāda uzvedība daudziem liek teikt: “Ja šāda ir kristietība, tad man ar to nav nekā kopīga.”
Jāatzīst, ka Baznīcā vienmēr ir gadījušies kādi liekuļi un arī mūsdienās tā no liekuļiem nav pasargāta. Liekulis ir kā aktieris, kas slēpj savu īsto dabu. Viņš runā vienu, bet dara ko citu.
Tomēr tas, ka Baznīcā gadās liekuļi, nenozīmē, ka tādi ir visi kristieši. Katram liekulības gadījumam Baznīcā var pretstatīt kādu cilvēku, kas dzīvo pilnīgā saskaņā ar Jēzus Kristus mācību.
Nedrīkst sajaukt liekulību ar grēku. Visi kristieši ir grēcinieki, bet ne visi ir liekuļi. Pastāv nepareizs uzskats, ka kristietis ir cilvēks, kas apgalvo, ka viņš nav grēcīgs, bet īstenībā saukt sevi par kristieti nozīmē atzīties savos grēkos. (1. Jāņa v. 1:5-2:2) (..)
Kristiešu darbošanās pagātnē un mūsdienās nenosaka kristietības patiesīgumu. Kristietība pastāv Jēzus Kristus personā, bet Kristus nebija liekulis. Viņš dzīvoja saskaņā ar savu mācību, un Viņa dzīves pēdējie trīs gadi bija izaicinājums sekotājiem atrast Viņā kaut vienu neīstuma pazīmi.
Mācekļi tās nesaskatīja, jo tādu nebija. Tā kā Jēzus ir kristietības pamats, nav pareizi mēģināt nosodīt kristīgo ticību, norādot uz ļaundarībām, kas izdarītas kristietības vārdā.
Neticīgais nedrīkst aizbildināties ar to, ka eksistē cilvēki, kas izliekas citādi, nekā ir īstenībā. Bet liekulīgi kristieši nevar aizbildināties ar savām cilvēcīgajām nepilnībām, jo liekulība atstāj ārkārtīgi postošu iespaidu uz apkārtējiem.
Šīs problēmas izskaidrošanai var lietot šādu ilustrāciju. Pieņemsim, ka lielas automobiļu kompānijas prezidents plaši reklamē kādu savas firmas mašīnu kā pašu labāko valstī.
Viņa apgalvojumi liekas pamatoti, jo tos apstiprina gan speciālisti, gan autosportam veltītā prese. Bet tad jūs ieraugāt šo cilvēku konkurējošas firmas ražotajā mašīnā! (Varbūt viņam iepatikusies krāsa…)
Jūs sakāt – kāds liekulis! Ja viņš ticētu tam, ko pats stāsta par savu mašīnu, viņš ar to arī brauktu! Iespējams, ka jums ir taisnība, tomēr tas, ka viņš ir liekulis, neapgāž apgalvojumu, ka viņa ražotā mašīna varbūt ir pati labākā valstī.
Tas pats attiecas arī uz kristietību. Ja cilvēki apgalvo, ka tā ir patiesa, bet viņu dzīves nesaskan ar tās mācību, tas nebūt nenoārda visu kristietību.
Izskaidrojot savu nevēlēšanos pievērsties kristietībai, daudzi aizbildinās ar to, ka Baznīca gan senatnē, gan šodien ap sevi pulcina vislielākos liekuļus. Ļaudis runā par senajām pārestībām, pastrādātām Jēzus Kristus vārdā, tādām kā inkvizīcija, raganu prāvas un citas ļaundarības. (..)
Savukārt mūsdienās sastopams pietiekams skaits mācītāju un draudžu darbinieku, kas vainojami alkoholismā, laulības pārkāpšanā vai kādā citā darbībā, kas nesaskan ar viņu paustajiem uzskatiem. Šāda uzvedība daudziem liek teikt: “Ja šāda ir kristietība, tad man ar to nav nekā kopīga.”
Jāatzīst, ka Baznīcā vienmēr ir gadījušies kādi liekuļi un arī mūsdienās tā no liekuļiem nav pasargāta. Liekulis ir kā aktieris, kas slēpj savu īsto dabu. Viņš runā vienu, bet dara ko citu.
Tomēr tas, ka Baznīcā gadās liekuļi, nenozīmē, ka tādi ir visi kristieši. Katram liekulības gadījumam Baznīcā var pretstatīt kādu cilvēku, kas dzīvo pilnīgā saskaņā ar Jēzus Kristus mācību.
Nedrīkst sajaukt liekulību ar grēku. Visi kristieši ir grēcinieki, bet ne visi ir liekuļi. Pastāv nepareizs uzskats, ka kristietis ir cilvēks, kas apgalvo, ka viņš nav grēcīgs, bet īstenībā saukt sevi par kristieti nozīmē atzīties savos grēkos. (1. Jāņa v. 1:5-2:2) (..)
Kristiešu darbošanās pagātnē un mūsdienās nenosaka kristietības patiesīgumu. Kristietība pastāv Jēzus Kristus personā, bet Kristus nebija liekulis. Viņš dzīvoja saskaņā ar savu mācību, un Viņa dzīves pēdējie trīs gadi bija izaicinājums sekotājiem atrast Viņā kaut vienu neīstuma pazīmi.
Mācekļi tās nesaskatīja, jo tādu nebija. Tā kā Jēzus ir kristietības pamats, nav pareizi mēģināt nosodīt kristīgo ticību, norādot uz ļaundarībām, kas izdarītas kristietības vārdā.
Neticīgais nedrīkst aizbildināties ar to, ka eksistē cilvēki, kas izliekas citādi, nekā ir īstenībā. Bet liekulīgi kristieši nevar aizbildināties ar savām cilvēcīgajām nepilnībām, jo liekulība atstāj ārkārtīgi postošu iespaidu uz apkārtējiem.
Šīs problēmas izskaidrošanai var lietot šādu ilustrāciju. Pieņemsim, ka lielas automobiļu kompānijas prezidents plaši reklamē kādu savas firmas mašīnu kā pašu labāko valstī.
Viņa apgalvojumi liekas pamatoti, jo tos apstiprina gan speciālisti, gan autosportam veltītā prese. Bet tad jūs ieraugāt šo cilvēku konkurējošas firmas ražotajā mašīnā! (Varbūt viņam iepatikusies krāsa…)
Jūs sakāt – kāds liekulis! Ja viņš ticētu tam, ko pats stāsta par savu mašīnu, viņš ar to arī brauktu! Iespējams, ka jums ir taisnība, tomēr tas, ka viņš ir liekulis, neapgāž apgalvojumu, ka viņa ražotā mašīna varbūt ir pati labākā valstī.
Tas pats attiecas arī uz kristietību. Ja cilvēki apgalvo, ka tā ir patiesa, bet viņu dzīves nesaskan ar tās mācību, tas nebūt nenoārda visu kristietību.
Uz zemes tas var būt slepens un nevienam nezināms grēks,
kamēr debesīs tas ir visiem zināms skandāls.
Uz zemes tas var būt slepens un nevienam nezināms grēks,
kamēr debesīs tas ir visiem zināms skandāls.
Lai mūsu lūgšanas būtu efektīvas, mums jāvēlas
to pašu, ko vēlas Dievs.
Lai mūsu lūgšanas būtu efektīvas, mums jāvēlas
to pašu, ko vēlas Dievs.
Interesanti, ka “Mūsu Tēvs” lūgšanā, kuru mums ir iemācījis Jēzus Kristus, no ikdienišķām lietām minam tikai “mūsu dienišķo maizi dod mums šodien”. Ja mēs katru dienu to lūdzam, mūsu pieeja ēšanai un dzeršanai būs Dieva bērnu cienīga.
“Gudrs cilvēks ēd tādēļ, lai dzīvotu, un nevis dzīvo tādēļ, lai ēstu”. Pie šī sakāmvārda ir nepārtraukti jāatgriežas, jo arvien vairāk cilvēku savā ikdienā mēģina dzīves centrā nolikt šķīvi, pat ja šis šķīvis ir tukšs.
Pateiksimies Dievam par labu apetīti. Pateiksimies Dievam par garšas dāvanu. Nav zināms, kad pēdējo reizi par šīm dāvanām esam pateikušies. Pateiksimies Dievam par visu, kas mūsu dzīvē ir atradies uz mūsu galdiem. Pateiksimies arī par to, ka nav bijuši mūsu dzīvē brīži, kad būtu bijis jācieš izsalkums un jāpiedzīvo bads. Bet tas, kurš savā dzīvē ir piedzīvojis badu, vislabāk spēs saprast šīs pārdomas.
Interesanti, ka “Mūsu Tēvs” lūgšanā, kuru mums ir iemācījis Jēzus Kristus, no ikdienišķām lietām minam tikai “mūsu dienišķo maizi dod mums šodien”. Ja mēs katru dienu to lūdzam, mūsu pieeja ēšanai un dzeršanai būs Dieva bērnu cienīga.
“Gudrs cilvēks ēd tādēļ, lai dzīvotu, un nevis dzīvo tādēļ, lai ēstu”. Pie šī sakāmvārda ir nepārtraukti jāatgriežas, jo arvien vairāk cilvēku savā ikdienā mēģina dzīves centrā nolikt šķīvi, pat ja šis šķīvis ir tukšs.
Pateiksimies Dievam par labu apetīti. Pateiksimies Dievam par garšas dāvanu. Nav zināms, kad pēdējo reizi par šīm dāvanām esam pateikušies. Pateiksimies Dievam par visu, kas mūsu dzīvē ir atradies uz mūsu galdiem. Pateiksimies arī par to, ka nav bijuši mūsu dzīvē brīži, kad būtu bijis jācieš izsalkums un jāpiedzīvo bads. Bet tas, kurš savā dzīvē ir piedzīvojis badu, vislabāk spēs saprast šīs pārdomas.
Dievs patiesībā lūdzas, lai mēs lūgtu pēc lielām lietām!
Mums patīk saukt Dievu par “mūsu Ķēniņu”. Bet vai mūsu lūgumi ir ķēniņa varenības cienīgi? Ķēniņa pienākums ir rūpēties par saviem pavalstniekiem. Un Viņa ļaudis pagodina to ar lieliem lūgumiem, ticot, ka Viņam ir viss, kas tiem vajadzīgs, un tie tiks bagātīgi apgādāti. (..)
Kāds pazīstams filosofs griezās pie Maķedonijas Aleksandra ar lūgumu, jo viņš bija valdnieka dēļ veicis varoņdarbu. Viņš lūdza ķēniņu dāvināt viņam simts talentu sudrabā – mantojuma tiesu savām meitām.
Ikviens klātesošais bija izbiedēts. Bet Aleksandra sejā bija plats smaids. Viņš teica: “Dodiet viņam to! Tas ir ķēniņa Aleksandra cienīgs lūgums. Tas ir manas bagātības un devības cienīgs lūgums!”
Es jums jautāju – vai jūs traucējat Dievu ar nenozīmīgiem lūgumiem?
“…pārbaudiet tad Mani šai ziņā,– saka tas Kungs Cebaots,– vai Es arī neatvēršu debesu logus un nelikšu svētībai pa tiem pilnībā nolīt pār jums!” (Maleahija gr. 3:10)
Mēs varam apbēdināt Dievu, pat sadusmot, ja nelūdzam pēc tā, kas mums ir vajadzīgs.
Mēs domājam, ka esam ļoti garīgi, ja sakām: “Es tikai pielūdzu to Kungu – es nekā Viņam nelūdzu. Viss, ko Viņš man dod ir pietiekoši labs”. Tas varbūt izklausās svēti, bet, balstoties uz Dieva Vārdu, tas tā nav!
Atkal un atkal Jēzus liek mums pie sirds: “Lūdziet! Lūdziet Manā vārdā! Lūdziet un jūs saņemsiet!”
Dievs patiesībā lūdzas, lai mēs lūgtu pēc lielām lietām!
Mums patīk saukt Dievu par “mūsu Ķēniņu”. Bet vai mūsu lūgumi ir ķēniņa varenības cienīgi? Ķēniņa pienākums ir rūpēties par saviem pavalstniekiem. Un Viņa ļaudis pagodina to ar lieliem lūgumiem, ticot, ka Viņam ir viss, kas tiem vajadzīgs, un tie tiks bagātīgi apgādāti. (..)
Kāds pazīstams filosofs griezās pie Maķedonijas Aleksandra ar lūgumu, jo viņš bija valdnieka dēļ veicis varoņdarbu. Viņš lūdza ķēniņu dāvināt viņam simts talentu sudrabā – mantojuma tiesu savām meitām.
Ikviens klātesošais bija izbiedēts. Bet Aleksandra sejā bija plats smaids. Viņš teica: “Dodiet viņam to! Tas ir ķēniņa Aleksandra cienīgs lūgums. Tas ir manas bagātības un devības cienīgs lūgums!”
Es jums jautāju – vai jūs traucējat Dievu ar nenozīmīgiem lūgumiem?
“…pārbaudiet tad Mani šai ziņā,– saka tas Kungs Cebaots,– vai Es arī neatvēršu debesu logus un nelikšu svētībai pa tiem pilnībā nolīt pār jums!” (Maleahija gr. 3:10)
Mēs varam apbēdināt Dievu, pat sadusmot, ja nelūdzam pēc tā, kas mums ir vajadzīgs.
Mēs domājam, ka esam ļoti garīgi, ja sakām: “Es tikai pielūdzu to Kungu – es nekā Viņam nelūdzu. Viss, ko Viņš man dod ir pietiekoši labs”. Tas varbūt izklausās svēti, bet, balstoties uz Dieva Vārdu, tas tā nav!
Atkal un atkal Jēzus liek mums pie sirds: “Lūdziet! Lūdziet Manā vārdā! Lūdziet un jūs saņemsiet!”
Dievu noliedzoši cilvēki mēdz jautāt, vai dzīvojot šo dzīvi ir vērts domāt par
tādām pasakām kā mūžīgā dzīvība, kuru neviens uz zemes nav redzējis? Man gribas jautāt, vai dzīvojot šo dzīvi, kas ir tik īsa, ir vērts domāt par kaut ko citu, kā par Dieva žēlastībā dāvāto mūžīgās dzīvības iespēju?
Dievu noliedzoši cilvēki mēdz jautāt, vai dzīvojot šo dzīvi ir vērts domāt par
tādām pasakām kā mūžīgā dzīvība, kuru neviens uz zemes nav redzējis? Man gribas jautāt, vai dzīvojot šo dzīvi, kas ir tik īsa, ir vērts domāt par kaut ko citu, kā par Dieva žēlastībā dāvāto mūžīgās dzīvības iespēju?
Vienam cilvēkam entuziasms ilgst 30 minūtes, citam 30 dienas, bet vien tas, kurš entuziasmu pratīs saglabāt 30 gadus, beidzot arī būs spējis dzīvē kaut ko sasniegt.
Vienam cilvēkam entuziasms ilgst 30 minūtes, citam 30 dienas, bet vien tas, kurš entuziasmu pratīs saglabāt 30 gadus, beidzot arī būs spējis dzīvē kaut ko sasniegt.
Kādēļ pagātnes svētie bija svētie? Tādēļ, ka viņi saglabāja priecīgu garu arī tad, kad priecīgam būt bija grūti; tādēļ, ka viņi turpināja iet uz priekšu brīžos, kad vairāk par visu gribējās palikt uz vietas; tādēļ, ka viņi klusēja tad, kad bija kārdinājums runāt, un runāja, kad vieglāk būtu bijis paklusēt; tādēļ, ka viņi bija laipni tad, kad gribējās būt nelaipniem. Tas arī viss.
Tas bija vienkārši un tas vienmēr būs vienkārši.
Kādēļ pagātnes svētie bija svētie? Tādēļ, ka viņi saglabāja priecīgu garu arī tad, kad priecīgam būt bija grūti; tādēļ, ka viņi turpināja iet uz priekšu brīžos, kad vairāk par visu gribējās palikt uz vietas; tādēļ, ka viņi klusēja tad, kad bija kārdinājums runāt, un runāja, kad vieglāk būtu bijis paklusēt; tādēļ, ka viņi bija laipni tad, kad gribējās būt nelaipniem. Tas arī viss.
Tas bija vienkārši un tas vienmēr būs vienkārši.
Kad Dievs mēra cilvēku, Viņš mērlentu liek apkārt sirdij nevis galvai.
Kad Dievs mēra cilvēku, Viņš mērlentu liek apkārt sirdij nevis galvai.
Manuprāt, pat tad, ja cilvēks ir aicināts būt kaut vai tikai par ielu slaucītāju, viņam savs darbs jādara tikpat labi kā Mikelandželo gleznoja, tikpat labi kā Bēthovens komponēja mūziku, un kā Šekspīrs rakstīja dzeju. Viņam sava iela jāslauka tā, lai visi debesu eņģeļi aizturētu elpu un sacītu: šeit tiešām dzīvo ielu slaucītājs, kas savu darbu dara teicami.
Manuprāt, pat tad, ja cilvēks ir aicināts būt kaut vai tikai par ielu slaucītāju, viņam savs darbs jādara tikpat labi kā Mikelandželo gleznoja, tikpat labi kā Bēthovens komponēja mūziku, un kā Šekspīrs rakstīja dzeju. Viņam sava iela jāslauka tā, lai visi debesu eņģeļi aizturētu elpu un sacītu: šeit tiešām dzīvo ielu slaucītājs, kas savu darbu dara teicami.